kustās viļņos virs upes.
nakts virs upes šūpuļtīklā. vīraki rāmi dejo, zvēri mežā bailēs no tumsas kliedz, kaislē no tumsas džungļos koki nesakarīgi čukst, bezprātīgi murmina balti truši.
nakts kokā, ligzdā, kāds rāpjas pa stumbru uz augšu. vājprāts rāpjas pa koku uz augšu, slīd vēss vilciens pa kaklu uz augšu. un es metos lejā okeāna melnajā metālā.
es guļu dzelmē, aklā vienotā bezgalībā, stihija mani grūsta šurpu turpu, nikni zalkši pie kājām karo savus karus, zivis guļ pirātu lādēs starp vecu dāmu pērļu rotām. esmu kaila, mugura jūt katru ar vilnīšiem izdangāto gultnes rieviņu. kā siers uz rīves, kurš pēc pusdienām iestrēgs kādam itālim ūsās, okeāna piekrastes ciematiņā izdedzinātā vasaras rītā.