| |
[Jun. 8th, 2006|04:30 pm] |
Sajūta, ka laiks ir apstājies. Precīzāk - laiks nekad nav bijis, ka ir tikai izjūtas, kas mainās līdz ar pulksteņa rādītāju skrējienu mūžīgā apļa maratonā. Katra diena ir tā pati, kas iepriekšējā - mainās tikai veicamo darbu saraksts, nekas cits. Katrs rīts kā dzīves sākums, katra diena - esības piesātinājums, katrs vakars kā mūžīgās beigas. Katrs mirklis kā bauda, kas caurvij un ieskauj nemierīgo prātu, maigi nomierinot domu un rēgu grabēšanu apziņas pagrabos.
Kā pavasara lietus tuksnesī līst man pāri šis miers, atdzīvinot mazos emociju asnus un ceļot tos pretī svaigajam uztveres gaisam un bezgalīgā vieduma saulei.
Es mīlu tevi, Neizzināmais. |
|
|
