Odu Kaupre - Smiekli

Dažkārt sevī iekšā dzirdu kaut kādus smieklus. Tas parasti notiek tajos brīžos, kad secinu, ka esmu pārkāpis kādu savu principu, morāles normu, izdarījis kaut ko pret kāda cita nostāju. Un šie smiekli neliek sadrūmt - nē. Tie ģenerē tādu kā prieku par to, ka ir noticis un notiek tieši tā un ne citādāk. Tie savā ziņā ir arī ironiski smiekli - it kā es skatītos uz sevi no malas un šķelmīgi nosmīkņātu. Aizdomājos par to, kam no manām iekšām es šos smieklus varētu piedēvēt? Vai tā būtu mana patiesā būtība, kāda Nīčes drumsla, Dante, Roterdamas Erasms, varbūt pats nelabais vai, tieši pretēji - ultra-šķīstais gars?