Esmu pazaudējusi ikdienas krāsainību, atraktivitāti, jautrību...
No rīta es ceļos tāpēc, ka ir rīts nevis tādēļ, ka gribu izbaudīt katru nākamo dienu.
Man patīk dzīvot, man ir labi, bet labi ir tikai tāpēc, ka tas ir pieradums.
Kur palicis viss?
Nav īsti vairs savu dzīvi sastādīt no tusiņiem vien.
Protams, skola un darbs ir labas lietas, bet tās nedod man vajadzīgo dzīvesprieku.
Aizeju, nopērku labu, dārgu krēmu, skaistu veļu vai arī jaunus džinsus. Beidzot es to varu atļauties - vienkārši iet un nopirkt, bet cik tad ilgi es par to priecājos? Dienu, divas?