Viņa guļ slimnīcā.

Esot centusies noindēties, pārgriezt sev vēnas un nodedzināt māju.

Viņa tikai centās sadedzināt savas dzejoļu skices, visas savas vecās fotogrāfijas un atmiņas. Viņa tikai centās izgriezt to seno rētu no savas rokas, lai tā vairs neatgādinātu. Viņa tikai centās tikt vaļā no savas pagātnes.

Viņa jau nedēļām rija tabletes - visas, kas pagadījās pa rokai. Gan pirka, gan ņēma no draugiem, gan zaga no aptiekām. Citreiz sabēra visas saujā, radot krāsainu tabletīšu jūkli, sameta tās visas mutē un norijot uzdzēra ūdeni. Citreiz visas saberza starp zobiem, bet citreiz lēnām vienu pēc otras lika uz mēles un ar savdabīgu prieku izbaudīja visu rūgteni savelkošo, saldeni pliekano garšas buķeti, ļaujot tām lēnām izkust, savelkot muti čokurā un mirkli paralizējot mēli.

Tagad viņa guļ slimnīcā. Tā arī netikusi vaļā no pagātnes, bet zaudējusi tagadni. Iespējams arī nākotni.