Pirmdienas rītā izbraucām no skolas, lietus gāza kā
negudrais, un tā līdz automašīnām nokļuvām jau teju ūdensžurku veidolā. Bet
veiksmīgi. Un ceļš varēja sākties tā pa īstam. Kursa kuratore bija ietiepusi
mums līdzi paprāvu maišuku ar garšīgākajiem sausiņiem, kādi vien Rīgas
centrāltirgū nopērkami.
A Toma mašīnā nevar neiemīlēties. J no sākuma gan nekas
neliecināja par tādu ekstru, līdz kādā brīdī tapa iedarbināta magic poga, un
mašīnas jumts atklājās no stikla esam. Pa ceļam iebraucām arī manās lauku mājās
sagrābt pāris gurķu burkas un skābētus kāpostus. Ap to laiku negantie lietus
mākoņi jau bija devušies rietumu virzienā un muižas pagalmā jau iestūrējām
spožā saulē.
Kaut kas sirreāls. Min ierastās Latgales grants ceļus,
nogriezies tādā koku pudurī un tā piepeši… hopsā, muiža priekšā. Iepriekš biju
redzējusi to bildēs, bet tur nu nekādi nevarēja apjaust tās patiesos apmērus.
Protams, nav jau Rundāle, bet, cik sapratu, savas piecdesmit telpas kopā ir. Ir
jau otrās dienas vēls vakars, kad top šis teksts [otrdiena], bet ne tuvu neesmu
bijusi visās telpās. Arī tagad – aizvien neesmu droša, cik telpām bija jāiziet
cauri, lai nokļūtu, teiksim, virtuvē.
Pirmo dienu nobumbulējām vēl neķeroties pie darbiem, kas
vakarā izrādījās arī lielākā „problēma”, jo ik pa brīdim atskanēja tāds
aicinājums „eūū, kaut ko darām.. nu, darām kaut ko”. Necik tālu gan netikām.
Virtuvē dzērām tējas/kafijas/alu, spēlējām kārtis utt.
Nakts baisa. Izvēlējāmies gulēt vienā telpā, bet tik un tā
biju pārbijusies [no kā gan?], murgoju par plīvurotām dāmām, kas žņaudz mani
tepat uz vietas. Nez`, laikam arī realitātē smaku nost, jo pamodos un
nozvērējos, ka šeit nepalikšu. Ha! Bet redzēs. Vēl jau esmu uz vietas un vismaz
šovakar nekur nedzenos. Rīt [trešdien] gan pat būtu teorētiski tāda iespēja, jo
sabiedriskais transports akurāt ir pirmdienās, trešdienās, piektdienās. :D
No rīta modos teju vai priecīga par izdzīvošanu. Ārpusē
dzirdu gaili dziedam un aitas blējam. Astoņos cēlāmies – laiks ķerties pie
darba. Īss vēstures pārstāsts, apdarāmo darbu uzskaitījums. Ar Ievu šodien
tiekam norīkotas virtuves darbos, vārījām skābu kāpostu zupu. Pēc tam ķērāmies
pie logu āderējumu meklēšanas + mahinācijām ar terpentīnu. Līdz kādiem pieciem
vakarā ņēmāmies. Ar Ralfu devāmies meklēt, kur palicis muižas aitu bars, Kūtī
atradām vienu aitu un nule dzimušu jēriņu [pēcāk sapotēts].
Pēcāk Toms izvizināja laivā pa upi. Un tad Eriņa izdomāja,
ka pēdējais laiks apmeklēt blakus esošo ciema bibliotēku, lai izzinātu, kā īsti
ir ar wifi cauru diennakti, jo līdzšinējā informācija bija tikvien par
bibliotēkas darbalaikiem – no trešdienas līdz piektdienai [?]. Vispār. Ciemā ir
muiža, ir bibliotēka, ir baznīca, ļoti maza „estrāde”, kas vairāk izskatās pēc
autobusa pieturas, baznīca un veikals. Starpcitu, arī strādā nepierastos
laikos. Pēc izliktās zīmītes it kā līdz četriem, bet praksē līdz apmēram
diviem.
Toties tur var norēķināties ar karti. Un sviests un krējums
maksāja latu divdesmit par abiem. Visspietiksšimvakaram – tauta dodas pie
miera. Ahoi!