Zilā Āmurā Lidojums Etiopijā
Posted on 2012.10.20 at 20:19Garastāvoklis::
good
Mūzika: Nirvana
Stāsts par efektiem, ko izraisa Zilā Āmurā Lidojums Etiopijā. Dīvaini vai ne tā?
Nē, nē, nē.
Ja tik jūs uzdrošinātos, ja tik jūs pamēģinātu. Tad jums neliktos dīvains tas, ko drīzumā (vai tomēr ne tik drīz)taisos rakstīt.
Es esmu lidojusi pa jumtiem, mašīnās, kāpnēm, griestiem un ielām. Lidojusi, kur un kā vēlējusies.
Šie lidojumi ir palīdzējuši aizlidot uz Etiopiju.
Pirmā reize bija lidojot uz augstceltnes jumta, kas bija augstāks par priedēm, augstāks par blakus mājas skursteni.Ar smaidu sejā jutos kā milzis, kas skatās uz skudrām un zvaigznes bija par kripatiņu tuvāk, nekā no putekļiem, cigarešu izsmēķiem un sakaltušās zāles.
Es smaidīju un gaidīju, kad mans lidojuma partneris sarkanā kurmjveidīgā ierīcē aizvedīs uz vietu, kur pat 3 naktī spīd gaisma, kur lācēni zili, zaļi un sarkani gaida, kad nu beidzot Tu paņemsi tos mājās. Tas bija mans pirmais planējums apkārt pasaku ielām.
Otrā reize bija robotu zeme, kad ar to pašu biedru devāmies meklēt klusākos eļļas ūdeņus, kas atrodami Rīgas labajā krastā. Sarkanas acis mūs nebiedēja, mēs skrējām, skrējām, skrējām, skrējām un apstājāmies tikai tur, ko es saucu agrāk par mājām. Pieklusis tonis un jāiet čučēt. Mīļi un godīgi (jā, jā godīgi) apķeroties aizmigām uz mana lidojošā paklāja.
Trešā reizē, mans ceļa biedrs vairs nevarēja lidot, jutos viena, ja jel tu pieradusi pie divu lidotāju savienības, tad nekad to nespēsi aizmirst un izmest no sirds.
Lidoju viena. Protams centos ar citiem lidot, bet nu tas jau nav tas. Draudzenei paniski bail no bezmērķīgiem pārlidojumiem gar Harija Potera jumtiem. Tāpēc teleskopiski ar mani sazinājās cilvēks, kas iemācīja pacelt spārnus un plivināt. Pateicu, visu, visu cik lidojums sāpīgs, kad viens spārns salauzts. Cik ļoti citi nesaprot galamērķi un kā visi lido ar kājām gaisā,kad Tu centies bremzēt. Bet nē. nē. Tu mani vēl uzklausi. Es lidoju vēl un vēl. Bet katru reizi atceros partneri , kas spārnus vicināja plašāk nekā es to jeb kad spēju izdarīt.
Tomēr vēlāk uzzināju, ka biedrs mani darināja tādu, kāds viņš nekad nespētu būt, viņu virs zemes turēja nieka divas spalvas, kamēr mani cēla tūkstoš spalvu spēks.
Tagad es lidinos viena, citreiz es lidoju caur tumšiem mežiem, caur neglītiem rāpuļu tiltiem un greizām vistu kājām.
Mērķis ir tāpat viens neapdedzināt spārnus, atrast īstu neviltotu lidotāju man blakus un aizlidot kā zils āmurs lidojumā uz Etiopiju.
Nē, nē, nē.
Ja tik jūs uzdrošinātos, ja tik jūs pamēģinātu. Tad jums neliktos dīvains tas, ko drīzumā (vai tomēr ne tik drīz)taisos rakstīt.
Es esmu lidojusi pa jumtiem, mašīnās, kāpnēm, griestiem un ielām. Lidojusi, kur un kā vēlējusies.
Šie lidojumi ir palīdzējuši aizlidot uz Etiopiju.
Pirmā reize bija lidojot uz augstceltnes jumta, kas bija augstāks par priedēm, augstāks par blakus mājas skursteni.Ar smaidu sejā jutos kā milzis, kas skatās uz skudrām un zvaigznes bija par kripatiņu tuvāk, nekā no putekļiem, cigarešu izsmēķiem un sakaltušās zāles.
Es smaidīju un gaidīju, kad mans lidojuma partneris sarkanā kurmjveidīgā ierīcē aizvedīs uz vietu, kur pat 3 naktī spīd gaisma, kur lācēni zili, zaļi un sarkani gaida, kad nu beidzot Tu paņemsi tos mājās. Tas bija mans pirmais planējums apkārt pasaku ielām.
Otrā reize bija robotu zeme, kad ar to pašu biedru devāmies meklēt klusākos eļļas ūdeņus, kas atrodami Rīgas labajā krastā. Sarkanas acis mūs nebiedēja, mēs skrējām, skrējām, skrējām, skrējām un apstājāmies tikai tur, ko es saucu agrāk par mājām. Pieklusis tonis un jāiet čučēt. Mīļi un godīgi (jā, jā godīgi) apķeroties aizmigām uz mana lidojošā paklāja.
Trešā reizē, mans ceļa biedrs vairs nevarēja lidot, jutos viena, ja jel tu pieradusi pie divu lidotāju savienības, tad nekad to nespēsi aizmirst un izmest no sirds.
Lidoju viena. Protams centos ar citiem lidot, bet nu tas jau nav tas. Draudzenei paniski bail no bezmērķīgiem pārlidojumiem gar Harija Potera jumtiem. Tāpēc teleskopiski ar mani sazinājās cilvēks, kas iemācīja pacelt spārnus un plivināt. Pateicu, visu, visu cik lidojums sāpīgs, kad viens spārns salauzts. Cik ļoti citi nesaprot galamērķi un kā visi lido ar kājām gaisā,kad Tu centies bremzēt. Bet nē. nē. Tu mani vēl uzklausi. Es lidoju vēl un vēl. Bet katru reizi atceros partneri , kas spārnus vicināja plašāk nekā es to jeb kad spēju izdarīt.
Tomēr vēlāk uzzināju, ka biedrs mani darināja tādu, kāds viņš nekad nespētu būt, viņu virs zemes turēja nieka divas spalvas, kamēr mani cēla tūkstoš spalvu spēks.
Tagad es lidinos viena, citreiz es lidoju caur tumšiem mežiem, caur neglītiem rāpuļu tiltiem un greizām vistu kājām.
Mērķis ir tāpat viens neapdedzināt spārnus, atrast īstu neviltotu lidotāju man blakus un aizlidot kā zils āmurs lidojumā uz Etiopiju.