| cilvēki tālu |
[Sep. 1st, 2012|07:26 pm] |
siltums klēpī no klēpjdatora, brūna matgumija ap roku un rozā slimības reižu zeķītes. kā mielavs saka - ticību var klejot. nu var jau var laikam gan, jā. vienkārši vislaik skrien, skrien, dari, dari, tad apstājies - īsti nesaproti, kur sevi pēc tam likt. ko darīt, kur iesākt un ko. make us your instruments please.
piepildījās sapnītis un man saka jā strādāšanai uz kruīza kuģa, bet tam, protams, vajag līdzekļus. paldiesdievam saka, ka gaidīs.
un man ābelē pie loga ir izauguši tikai trīs āboli, kuri ir mani pasaules mīļākie āboli - cieti, super sulīgi un ideāli saldskābi. nevaru sagaidīt, kad būs gatavi.
un mani vecāki. viņi vienmēr mazgā viens otram muguru, kad otrs iet vannā. ir vesels pasaukšanas rituāls - ko viņi pēc tam dara, es nezinu - un tad viss. tā itkā cilvēki paši nevarētu nomazgāt sev muguru, itkā visas palīgierīces muguras mazgāšanai būtu apliecinājums vienatnei. es vienkārši domāju, ka es nesaprotu, vai es veidoju lietu nozīmi man apkārt, vai tās lietas runā par mani. manu nozīmi. |
|
|
