15 Decembris 2006 @ 19:53
 
-Tu mani nogalināji.
-Es, bet es taču nedarīju itin neko.
-Tur jau tā lieta... neko.... tādēļ man jāmirst... jo es domāju, ka tu esi vērtīgāks...
-Vērtīgāks? Es taču vienmēr esmu tev teicis, ka esmu slaists...
-Jā, un es to vienmēr esmu zinājusi, taču turpināju tev ticēt... tādēļ tas iznāca tik maigi, ka es to pat nemanīju... vienā brīdī es vienkārši... vienkārši miru, jo bija jau par vēlu...
-Un kas notiks tagad?... un vēlāk...
-Vai tad jebkad ir bijis tāds tagad? Man ne. Es vienmēr esmu dzīvojusi tajā, kas bija un tajā, kas varētu būt... mana vaina, mans teātris...
-Un tomēr?
-Man patīk cīnīties zaudētās kaujās... un aiziet skaisti. Un palikt tai, kura nesaka vairs neko... tādēļ nesabojā šo visu... Tikai lūdzu pasaki, vai tu ne brīdi neesi nožēlojis savā dzīvē itin neko?
-Manā dzīvē? Vai tad man ir bijusi dzīve? Es tos drīzāk sauktu par kopā salīmētiem fragmentiņiem... kā mozaīka, kura sabirst, tiklīdz tai atņem balstu.
-Tikai tu to balsu nekad neesi zaudējis... un tava dzīve ir turējusies lieliski. Tikai tu neesi manījis, ka tas sapūst no iekšienes... jo netiek ieeļots. Pārāk skaisti un reibinoši bijuši stikliņi, kur raudzīties...
-Es nebiju tas, kurš spētu to paveikt. Manā vietā vienmēr ir bijuši citi... un tu nedrīkstēji man ticēt... tu pārāk uzticējies...
-Vari priecāties... mirst tikai tāda būtne kā es... par mani avīzēs nerakstīs... un tev tas būs tikai nelaimes gadījums... ceru, ka tava tālākā karjera būs bez tādiem...
-Nevajag, lūdzu...
-Nē, tagad ir par vēlu ko lūgt... bet zini, man tomēr tas jāpasaka... tu esi sasodīti draņķīgs pavārs.
Tumšmataina meitene sarkanā vakrkleitā mirst pavāra tērpā tērpta aziāta rokās kādā restorānā. Viņš viņu noskūpsta uz lūpām.
-Pirmo un pēdējo reizi. Šodien. Un visā manā mūžā. Pirmo un pēdējo reizi es tevi skūpstu, pirmo un pēdējo reizi saku, ka mīlēju, saku paldies, ka ticēji. Un pirmo un pēdējo reizi esmu šeit un gatavoju šo zivi... un pirmo reizi es raudu par to, ka pēdējo reizi redzu tevi...
Tags: