|
[Oct. 7th, 2013|01:16 am] |
Vēja izkustinātai sausu lapu kaudzei ir drausmīga, šausminoša, ķircinoša skaņa.
Ārprātīgām bailēm no nāves arī ir drausmīga skaņa. Tā ir skaļa, uzsvērti neritmiska, uz sānu guļoša, krūšukurvī. Es gulēju un klausījos, un domāju par sīkām lietām, kas būtu fantastiskas, vienreizējas, neaizmirstamas, elpu aizraujošas visā savā sīkajā būtībā, bet kuras neesmu izdarījis, pateicis, uzrakstījis, nodziedājis, nospēlējis, izstaigājis. Jūs esat visbrīnišķīgākie cilvēki, un jums nav ne jausmas. |
|
|
Comments: |
From: | augsne |
Date: | October 7th, 2013 - 02:20 am |
---|
| | | (Link) |
|
Tu arī šovakar baidies no nāves? Laikam fiksi jāsāk dzīvot.
From: | wasted |
Date: | October 7th, 2013 - 02:52 am |
---|
| | | (Link) |
|
Es baidos visu laiku, bet dažreiz tik stipri, ka gribot negribot nākas aizdomāties par laiku, kuram ir galapunkts un kurš tiek izšķiests.
From: | augsne |
Date: | October 7th, 2013 - 02:54 am |
---|
| | | (Link) |
|
Bailes no nāves pret bailēm no dzīves, heh. Man tās abas visu laiku mijas, bet es laikam drusku vairāk vienkārši ļaujos straumei. | |