| |
[Feb. 13th, 2009|03:33 pm] |
|
Man laikam tas no bērnības - viss ir normāli, ja runā, smejas, kaut vai bļauj un kliedz - tad viss ir labi: es saprotu cilvēku un viņa noskaņojumu. Panika iestājas tad, kad ir klusums & nerunāšana. Tas kā klusums pirms vētras, un man kļūst, ļoti, ļoti bail, un tad es pati sev riebjos. Jā, es visu laiku mācos no šīm situācijām - nu jau es zinu, kā sevi nomierināt & savākt rokās, bet tas nemazina to stulbumu, ka pirmajā mirklī VIENMĒR saķeru paniku, kļūstu nervoza un pārbijusies. |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) putana |
|---|
| Date: | February 13th, 2009 - 04:28 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Vai ne? Mani visvieglāk var novest līdz panikai ar klusēšanu. & parasti tā panika noved līdz aizkaitinājumam & dusmām. | |
