es tikai bailējos un kaunējos, tas viss ir prikols, jā, prikols, vai arī es vienkārši nemāku runāt latviski.
man ir sabeigti nervi, tāpēc manas bailes un mans kauns velkas man līdzi. lai gan kauns iet mazumā, bailes iet vairumā, es atkal nevaru pagulēt uz spilvena, krellītēm klāt veselu mūžību neskaršos, kamēr pāries manas obsesīvās ... (teeja, kas tās obsesīvās tādas bija?). Savam kaklam apkārt uztaisīšu drāšu žodziņu, lai neviens, neviens mani nesmacētu nost un nežņaugtu pa sapņiem. Neskarieties klāt manam kaklam tur, kur manas miega artērijas plūst, citādi es jums iecirtīšu nagus sejā. Nevienam nav tiesību mani žņaugt, arī krellītēm un spilvenam ne.