es varētu un manī patiesībā ražojas daudz apgrābstīt formas, bet nejust spiedienu, bērt ledu, snidzināt apkārt skaistas, vieglas pārslas (manī nepāriet ziema, es esmu antarktīda), bērt ledu tieši acīs, lieliem saltiem gabaliem, nē tā kā stikliņi, daudz krāsaini stikliņi, cauri var redzēt šķību mēnesi un caur šķautnīti tavas acis ne siltas, ne aukstas un pasmaidīt graužot stikliņu ne iekšā, ne ārā, mūžīgi tepat aiz stūra un neko nevajadzēt, galu galā neko pavisam nevajadzēt, nedusmot, nesāpēt, nestaipīt nervus, neraustīt ugunis, izskrūvēt spuldzīti ārā no pieres.