Esmu briesmīgs cilvēks. Pret sevi dažbrīd vairāk nekā pret citiem [vai tad tā nav visiem/vienmēr?]
Šīs brīvdienas es pavadu ar filmām, sen neko nebiju skatījusies. Sāku ar Legend of the Seeker vakar/šodien, tad, klaiņojot starp Tīmekļa fantasy wiki-lapām, salasījos par Stardust autoru un viņa citām grāmatiņām; sāku lasīt American Gods, paralēli sagribot vēlreiz noskatīties putekļu grāmatas ekranizāciju.
Būtībā, fantasy un tāda tipa happy ending pasakas vienmēr bijušas veids/līdzeklis kā izbēgt no ikdienas, sevis, visa, kas apkārt. Žēl tikai, ka beigās sajūties vēl tukšāks, nekā bijis. Sāp sirds par tām fiktīvajām attiecībām. Cik tomēr briesmīga vieta aizbēgšanai.
Šīs brīvdienas es pavadu ar filmām, sen neko nebiju skatījusies. Sāku ar Legend of the Seeker vakar/šodien, tad, klaiņojot starp Tīmekļa fantasy wiki-lapām, salasījos par Stardust autoru un viņa citām grāmatiņām; sāku lasīt American Gods, paralēli sagribot vēlreiz noskatīties putekļu grāmatas ekranizāciju.
Būtībā, fantasy un tāda tipa happy ending pasakas vienmēr bijušas veids/līdzeklis kā izbēgt no ikdienas, sevis, visa, kas apkārt. Žēl tikai, ka beigās sajūties vēl tukšāks, nekā bijis. Sāp sirds par tām fiktīvajām attiecībām. Cik tomēr briesmīga vieta aizbēgšanai.
« Ideas are more difficult to kill than people, but they can be killed, in the end. »
© Neil Gaiman
Current Mood: depressed
Current Music: Kate Bush - Running Up That Hill
Leave a comment