Esmu briesmīgs cilvēks. Pret sevi dažbrīd vairāk nekā pret citiem [vai tad tā nav visiem/vienmēr?]

Šīs brīvdienas es pavadu ar filmām, sen neko nebiju skatījusies. Sāku ar Legend of the Seeker vakar/šodien, tad, klaiņojot starp Tīmekļa fantasy wiki-lapām, salasījos par Stardust autoru un viņa citām grāmatiņām; sāku lasīt American Gods, paralēli sagribot vēlreiz noskatīties putekļu grāmatas ekranizāciju.

Būtībā, fantasy un tāda tipa happy ending pasakas vienmēr bijušas veids/līdzeklis kā izbēgt no ikdienas, sevis, visa, kas apkārt. Žēl tikai, ka beigās sajūties vēl tukšāks, nekā bijis. Sāp sirds par tām fiktīvajām attiecībām. Cik tomēr briesmīga vieta aizbēgšanai.

« Ideas are more difficult to kill than people, but they can be killed, in the end. »

© Neil Gaiman