Māsa šodien dodas uz Ķeipeni pievienoties svētceļniekiem. Viņa tomēr tika. Tētis jau bija ļoti noskaņots nelaist, jo viena, bez manis un tā, bet tomēr palaida - pat man prasīja, vai māsu laidīsim. A ko es - nu, protams, ka mazliet ir nedrošība, bet tas jau nav nekāds tāds tusiņš, kur viņa varētu kaut kādas ziepes savārīt, tāpēc teicu, ka laidīsim. Un viņai ir nepieciešams mazliet distancēties no visa un visiem. Protams, ka man viņas pietrūks, bet...tas jau tikai mazliet vairāk kā uz nedēļu. 10 dienas. Māsa mazliet uztraukusies - vai visu paņēmusi un tā, bet ļoti priecīga. Šis viņai jau 8 gads ar kājām. Man arī būtu bijis, ja ietu, bet kaut kā šoreiz atturējos. Bet gan jau citu gadu. Šogad braukšu ar autobusu 14. augustā. Arī labi. Tāpat jau māsa solīja, ka aizvedīs mani Aglonā pie mūsējiem - satikšu cilvēciņus, kas silda sirdi - br. Krišjāni un Inguci. Foorrrššši. :)