Atvainojos, ja man tuvākajā laikā aizbrauks jumts. Tajā virzienā. Ja tas tā notiks, paziņošu to jums oficiāli.
Cik labi, ka nav jāizvēlas, ne šobrīd. Es par nezinu, starp ko man ir jāizvēlas. Sviestaini.
Vai arī tev reizēm ir sava ilūziju pasaule, kuru paturi kā labāku rezerves variantu īstajai? Esmu mazliet kā noburta, pārsteigumā skatos kā mani ved kaut kur tālāk. Ir divi ceļi, bet man ir neizprotama vēlēšanās riskēt ar visu, lai ietu pa to, kuru klāj tik bieza migla, ka tālāk par soli vairs nekas nav redzams. Vai tad kādreiz ir citādāk?
Dievs vien zina, kāpēc.