Carpe · Diem

Nē, bet tas nudien ir ārprāts, tā apziņa, ka šāds čils varbūt nekad dzīvē vairs nebūs.. Ko, piemēram, es daru šodien? Dodos no rīta uz kori, tad skraidu apkārt pa konservatoriju, tāpat vien (nu labi, kāds te vairs tāpat vien..), varbūt noķeru kādu klasīti vai svētlaimīgā gadījumā ietieku lielajā zālē pie Steinway, tad nu lielie prieki, pēc tam dodos uz mājokļu aģentūru samaksāt īri (un kur tā īres nauda? kur? krīt no skaidrām Eiropas Savienības debesīm, un par to es jūs arī MĪLU!), pēdējo reizi tur biju janvāra beigās, tagad ir marta beigas, liekas, ka tikko, droši vien atkal šausmās atskārtīšu, ka ar katru dienu šis mācību gads tuvojas beigām; nu un tad braukšu ēst pusdienas, tad uz konservatoriju spīdēt solfī, varbūt atkal rakstīsim četrbalsību, tad jāuzspēlē atkal klaviere nu un vakarā varbūt atkal kāds koncerts,
un arī siltums nupat jau būs atpakaļ, tā kā drīz atgriezīsies arī uz aiz-konservatorijas oāzē gulēšanas/lasīšanas/sapņošanas laiks,
sasodīts.
Sasodīts, joprojām nesaprotu, kā šādi ir iznācis...