es · reāli · nezinu...


Oranžs uz tumša fona

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Iejūku pūlī, ļauju mūzikai iespiesties galvā, ļauju tai mētāt sevi. Līdz galam tā tomēr nespēj aizraut, skan jau kurā vājā latviešu dziesma. Cenšos iejusties ritmā, bet ar skatienu lūkojos apkārt. Un tad es pamanu VIŅU. Viņu nav iespējams nepamanīt. Viņš ir pilnīgi iejuties mūzikas pasaulē. Nekas cits apkārt neeksistē. Galvenais varonis pats savā stāstā. Es dzīvoju viņa stāstā. Liekas, ka visi prožektori spīdētu viņa virzienā un viņš lēkā, dejo un griežas mūzikā. Garie, viļņotie mati apņem seju un pie kustībām šūpojas un traucē man to saskatīt. Viņš ir aizņēmis visu telpu. Virpuļo pa to un metā sevi. Neesmu vēl pārliecināta, vai tas tiešām ir viņš.""man škiet tas ir polis, bet es nespēju atpazīt" cenšos pārbļaut mūziku noliekusies pie draudzenes auss. Lai arī kas slēptos aiz matiem, viņš ir piesaistījis manu skatienu un es nevaru to atraut.

"ejam uzpīpēt!". Ejam. Runājamies, smejamies, bet redzētā persona neizkrīt man no prāta. Pīpētavas durvis atveras un tur viņš iet. Beidzot varu saskatīt viņa seju. Saprotu, ka nemaz neatceros, ka viņš izskatījās un nespēju vairs atpazīt. Draudzenes saka, lai eju pajautāt vai viņš ir polis. Esmu iedzērusi, bet tomēr ne tik ļoti. "kāds ir viņa vārds?""Jacob". Man neatliek nekas cits, kā sekot viņai.
Neveikli nostājos viņa priekšā.
"labdien. kā tev iet?" Viņš ir atpazinis mani!
"Hi, im good. we were gonna ask you if you are polish"
"im italian, but im from poland. What are you doing here?"
Parunājam, viņš jautā ko es studēju, kurā kursā. Es viņam to toreiz jau stāstīju, bet viņš ir aizmirsis visu manis teikto. Viņš kaut ko sāk cītīgi meklēt kabatās. Nesaprotu, ko, tikai saprotu, ka viņš grib dabūt cigareti. No vienas kabatas viņš izvelk matu stīpiņu. Beidzot viņš sadabū cigareti un sāk smēķēt, ko turpina darīt visu atikušo laiku.
Viņš ir aizmirsis pilnīgi visu par mani. Pat neatceras manu vecumu.
"you are 18, right?"
"no, im 21"
Mans prieks ir noplacis, lai arī viņš mani ir atpazinis, tā īsti viņš mani neatceras.
Mums blakus nostājas meitene. Viņš uzaicina viņu apsēsties blakus. Viņi sāk sarunu un es tikai neveikli stāvu. Atkal viņš ir aizmirsis par mani.Stāvu blakus un nevaru izlemt vai iet prom, vai palikt. Uz pus minūti blakus esošā meitene sāk runāt ar manu draudzeni
"you have nice hair" Laikam jau viņam tik tiešām patīk mani mati un pēdējo reizi tā nebija tikai tukša runāšana.
Es nedaudz samulstu - "i like your ring"
Itin viss viņa izskatā izskatās pārdomāts un perfekti, bet viņš neizskatās pārcenties. Viņš izlaiž roku, uz kuras ir gredzens, cauri saviem tumši brūnajiem, viļņotajiem matiem, nedaudz atliecot galvu atpakaļ un paskatās ar TO skatienu. Es varētu tajās acīs raudzīties stundām ilgi. Tik sapņains un ieinteresēts skatiens. Liekas, ka kāds ir pagriezis nost troksni un viņš vienīgais ir fokusā. Izteiktie vaigu kauli, tumšie, viļņotie mati. Krekla pirmās pogas ir atstātas vaļā un tās atklāj viņa kaklu un nelielo piekariņu uz tā. Tas nav uzkrītošs, drīzāk kaut ko simbolizē, bet tas perfekti papildina viņa tēlu. Jūtos kā reibumā. Liekas, ka esmu kā filmā, kur galvenais varonis tiek filmēts palēninājumā, tikai es esmu filmētājs un skatītājs vienlaikus.
Viņš kaut ko sāk stāstīt par savu gredzenu, es māju ar galvu, bet vienīgais, ko esmu uzķērusi ir "oranžs akmens".
Mirklis beidzas un viņš atkal atgriežas sarunā ar daiļo meiteni sevi blakus.
Atlikušajā vakarā viņš vēl tikai pajautā, kur tieši Latvijā es dzīvoju un to, cik valodas es māku. Izrādas Latvijas ģeogrāfiju viņš pārzin labāk nekā vidusmēra latvietis.
Pasākums ir beidzies, mums pienāk klāt un pasaka, ka jādodas prom, dodamies pēc jakas.
"so you don't have social media..." mēģinu uzsākt pēdējo sarunu un dabūt viņa numuru.
"no i don't" viņš atbild, paņem savu jaku un dodas prom. Es tikai paspēju nobļauties "bye" un viņš ir izgājis pa durvīm.

Jau atkal viņš ir prom un man nav ne mazākās iespējas ar viņu sakontaktēties Paceļam uz mājām ar draudzeni apspriežam šodienas notikumus. Viņa piemin poļa skatienu un saprotu, ka nemaz neesmu īpaša un tas ir tikai viens no trikiem. Esmu nedaudz sarūgtināta. Dzīve mani atkal ir piespiedusi atgriezties realitātē. Protams. Šī nav filma un es esmu tikai es. Manas drēbes ir uzsūkušas cigarešu smaku un atgādina viņu. Velkot nost to sajūtu un prāta uzplaiksnī viņa seja.

Vai es jel jebkad viņu vēl satikšu?

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry