Šodien vajadzēja snigt...
Tikai kāda cilvēka deļ, kurš pamanās neizēst savu šķīvi tukšu pusdienās- lai gan ņem pusi, ne saule spīd, ne snieg sniegs.Uģim- fūuuu :P
Daba uz viņu ir apvainojusies, tāpēc ir apmācies un līst...Sēžu ēdnīcā viens pats pie galda un saprotu, ka tikai retais uzdrošinātos apsēsties pie mana- vientuļnieka galda. Bet es raugos lietus ūdens norasotajā logā. Unes jūtu dziļu, neizsakāmu vēlmi aizmukt no visa. Tā paņemt, un aizlidot izplešot spārnus uz siltajām zemēm visticamāk... Tur debesis skidri zilas un ūdens dzidri zils un koku lapu spilgtais zaļums spiež acīs vairāk par saules stariem. BEt es esmu šeit. Mlanholisms uzmācīgi turpina mani mocīt un gremdēt... Tas liek man pašam sevi ienīst un nicināt līdz kaulam, liek nīst visu līdz sirds dziļumiem. Tas biedē.
Pēkšņi no neskaitāmo skaņu, vārdu un saucienu jucekļa iznirst teikums:"AK Dievs, tur taču sēž Gatis!!!" MAna klasesbiedrene kaut ko runājot par mani kopā ar dažām citām manas kalses klukstēm, pēkšņi attapās, ka es sēžu zēles galā tieši viņai aiz muguras- lūk, cik neievērojams es esmu... Viņa bija spiesta nedaudz nokaunēties, bet pati ņirdzīgi pasmējās par sevi un turpināja tālāk... Es tikai ironiski atbidu, ka neko nessmu dzirdējis. Un patiesībā tā arī bija, ja neskaita atsevišķos vārdus, kuri iznira no skaņu mudžoņa- cilvēks; ko no sevis iedomājas; ego...; morāle; ētika; īpatnējs; morāle; filozofs; dziļš; diez vai viņam jeb kad būs sieviete?...
Šajā brīdī aptveru, ka Amica debīlās dārzeņu fotogrāfijas izlec uz apkārtēja fona. Aptveru, ka mans ķermenis nepanes mani pašu... Mana apziņa ir kā milzīgs rūgtums vai sāļums un ķermenis to atgrūž!!! Aptveru, ka visu to ķermenis cenšas kopensēt ar nenormālām glukozes- cikura un citu saldumu devām... Cukurota tēja līdz nelabumam- cepumi ar pilnpiena pildījumu + jogurts. Nezinu vai pie pilna saprāta es šādu kombināciju spētu panest...
Viss šis murgs pateicoties nelabumam un fiziskām sāpēm un durstīšanai sirdī pēc asins spiediena mērīšanas- (tas bija pazemināts) šķita, ka kuru katru brīdi varētu atslēgties... Bija negulēta nakts...
BEt šo vientulību un grimšanu melanholijā man neizdevās nosargāt... Tēva zvans un pēc mirkļa Reinis ar Kristapu (iesauka Modris- kurš idiots viņam iedeva šo iesauku???) izjauc manus vientuļos domu klejjumus. Laikam mūs visus četrus vienoja vientulība...?
NĒ, tomēr nē- tie ir smiekli par mūsu vientulību un citiem...
Abu uzbāzīgo paziņu iedrošināts es atveru nākamo jogurta paciņu un barbariski to vienā kampienā tukšoju. Abu sajūsmas pavadīts iepakaojums top tukš... Atskan visas ēdamzāles sajūsmas rēka- neko tādu skatītāji nebija piedzīvojuši...

Bet šodien tomēr vajadzēja snigt.

Garastāvoklis:: drained
Mūzika: Keane Hopes an Fears