Sistēmai pakļauties, tā esot laime, tā esot tā saldenā garša mutē, kuru tik cītīgi meklējam. ..Jo haosā ir tikai tumsa un posts. Tā jau saka.
Bet pararēli - mūžīgi vēlme dzīvot ne pēc noteikumiem, likumus zākāt, naidniekus nicināt diktik, drēbes negludināt, krāsas laistīt, naudai uzspļaut, kļūt par cilvēku biedu, saplūst ar dabu.. haoss, kā jau saka. Kā kuram. Varbūt tā ir īstā laime? Katram sava. Kas mums dod tiesības otram spļaut virsū, ja vēlas mūsu laimei pretstatā būt? Kamēr ceļi nešķērsojas nelabvēlīgi mums, vai vispār likties zinām vajadzētu? Humānisms ir kas svešs, gribētos pat teikt, ka sen jau izmiris vai nekad nebijis, bet tā jau būtu tā rūgtenā garša mutē, kuru netiecamies izjust.