Liels, neprātīgs skudrupūznis izrāpjas no vienas metāla kastes, lai ierāptos nākamajā, lai turpinātu pienākumus pret sevi, pret pilsētas neremdināmo asins pumpi. Cilvēki bēg no lietus, it kā tas būtu kādas Holivudas apokalipses filmas pasaules gala vēstnesis, skābais lietus, vai kas tam līdzīgs. Caur izdilušajiem bikšu ceļgaliem mazās pilītes svilina sakarsušo ādu. Dur ar savām adatām. Es nebēgu. Man nav no kā bēgt. Es slīdu lēnāk par steidzīgajām sievietēm ar iepirkumu maisiem, kuros sakrautas vakariņām paredzētais. Par meitenēm, kuras baidās ka viņu kosmētika varētu notecēt, no šī tik sasodīti negaidītā lietus. Starp ubagiem un dzērājiem tunelī. Sekundes. Dienas tūkstošā daļa un iela atveras savā plašumā. Es traucēju vispārējais steigai slīdot cauri peļķēm, paceļot acis, ļaujot lietum noglāstīt seju.
Nākamā metāla kastīte. Nākamā ikdienas stunda, varbūt vairāk...Gribas atrast acis starp visiem tiem mehānismiem, uz stikla ir tikai manējās. Stunda, varbūt vairāk...Šņāc šoseja, pulsē ikdiena. Ķermeņi skrien...