ne tikai tā. -

Rīgā atkal snieg.
papeles.
šodien domāju par to, kāpēc daži cilvēki tik ļoti vēlas tiekties pēc dzīves kā filmā. bet atbildi tā arī neatradu. vienīgais, kas manā prātā malās un čīkstēja bija tas, ka katra dzīvi jau mazliet var uztaisīt kā filmu. katru sīkumu. skaņu.. skatienu.. pieliec īstās gaismas, pareizu kameru un palēlini, mūziku un gatavs. skūpstus vispār varētu pārvērst par filmu filmu. un sekss mums patiesībā ir daudz skaistāks nekā viņiem, jo mums neseko kameras un tas tiešām IR intīmi. bet vienmēr kāds nodomās, nenoliegšu, reizēm arī es, - eh... kā gribētu, lai būtu tā.
bet kas mainās? mainās tikai skats uz dzīvi.
mēs laikam vienkārši par maz novērtējam, par maz saprotam. lai arī iedomājamies gudrākie esam.
vismaz dzīvnieki, kas mīl, negrib lai ir citādāk, viņi ir laimīgi, kad ir.

esam.