Vakar vakarā bija tāds besis, ka aizgāju gulēt jau ap deviņiem. Ap vienpadsmitiem atkal kāds zvanīja, paņemu telefonu, paskatos kas un... vienkārši nespēju noticēt... Viņš. Ilgi domāju, beigās nospiedu "Ignorēt". Pēc tam, protams, aizmirgt vairs nevarēju, visādas domas šaudījās pa galvu un, lai arī kā gribētos to noliegt, cerēju, ka Viņš zvanīs atkal. 10 minūtes pēc tam, kad viņš man bija zvanījis - atzvanīju.
Izdomāju, kāpēc man nezvanīt un censties ignorēt viņu, ja es negribu to darīt, negribu, lai viņš jūtas tā, kā es jutos. Iedomājos, ka atkal būs tik forši kā agrāk... un bija arī!
No regrets.