nekad neesmu satikusi, bet sajūta tāda, it kā būtu seni draugi, šodien ierakstījis pasakainu ierakstu. Atļaušos nocitēt:
"..uztvere pārrāvusi pasaulīguma nabassaiti un es esmu Visums. Pēkšņs un nepārejošs...
iecitēju sevi tevī un klausos, kā sniegā ierakstītie vārdi klusi aizsalst uz nekad nesadzirdēšanas zemi.
Mēs esam tikai kapilāri milzīgajā Esības asinsritē. Klusi, tik klusi pulsējam, ka nedzirdam viens otru.
Visi
šodienas vilcieni pazūd pasteļkrāsas debesīs. Tās sasalušas no mūsu
atbalsīm, tagad atbalsojas pašas sevī. Bet. Klusums ir tikai māņi.
Klusums ir tikai labirinta eja starp pulksteņu tikšķēšanu, ko mēs paši
esam izdomājuši.
Tu esi maizes garoziņa, no kā pārtiek manas
dienas. Viņām jau vajag, ko ēst. Viņām jau vajag iemeslu, lai uzvarētu
nakti un atvērtu acis, kad saule izlaužas caur tumsai un iededzina. Un.
Es esmu sienāzis, kas lēkā no saliņas uz saliņu
un mana dziesma ir tikai jūtu skrāpēšanās gar domām.
Visa telpa piedūmota .
Nav ne spraudziņas brīvas, kurā klausīties un sadzirdēt.
Tāds ir šis mīklainais, miglainais- ne klusums, ne ne."
Hasinta