| Depth over the distance |
[Jun. 2nd, 2017|10:50 pm] |
Ir mazi dzīves starpbrīži, kad krūtis silst. Tie ir mirkļi, kad Dieva priekšā galvu liecu un saku paldies, par to, ka zem vienas saules ar Tevi esmu.. kopā ar Tavām daudzpunktēm, kopā ar radniecīgo sprakšķi acīs, kopā ar klusumu starptelpā. Šādi spēcīgi silstoši starpmirkļi kļūst aizvien retāki, tie pakāpeniski, manā pārmaiņu procesā, atslāņojas nost. Reiz tas bija permanents - pacēluma stāvoklis, bet tā, kas biju vairs neesmu, skatos caur tagadni, caur esošo, nevis gribēto. Ir bezgal skaisti izšķīst - tā vienkārši Tevī, sajust caur laiktelpu Dvēseli Tavu un savīties.. bet fiziski Tevis šeit nav, ir tikai asaras starp mangoliju ziediem velā pavasara pēcpusdienā. Tāda ir īstenība, tāda ir fiziskā tagadnes realitāte.
Reiz es ticēju, tagad vairs nespēju..
Šis ir mazliet skarbs laiks, bet cenšos būt maiga - pret savām šobrīd tik trauslajām sirds sienām, kad ārdu smalkos pavedienus ar ko biju pievijusi Tevi sev klāt..
Tāda ir dzīve šeit, reizēm sāpīga, reizēm bezgal pasakaina, gluži kā mēs, neizdibināmu paradoksu pilna.
Lai silti Tev mans draugs šonakt un vienmēr.. šis viss ir uz labu. Ir derdzoši atzīt īstenību, bet nav vairs vietas pašapmānam. |
|
|
