silvija - Meanwhile and in places, it's suffocatingly stuffy here )::(

Tag: vai pie mums tomēr nevajadzētu reklamēt racionālu pasaules uzskatu, un, lai ar tā nav viegla, paTstāvīgu domāšanu?


Spiediens palielinās. Izskatās, ka Jēzus aģentiem sektantiem, kas iet ielās, jaunu adeptu aktīvā rekrutēšanā pievienojas arī, sauksim to tā, klasiskās konfesijas, piemēram, tagad Jūs vedina baznīcā arī pie tā sievnama, kur, ja nemaldos, 'strādā' G.-Šl. grupai piederīgais bijušais bērnu būšanu ministrs. Tēvocis uz tā lievenīša maigi piesienas garāmgājējiem ar bukletiem ar (protams, mūsu visu kopīgo) Neredzamo draugu. Kas uzkrita - visas reizes, kad esmu jauno fīču garāmejot vērojusi, paskaidrojumus par J-onkuli ar uzticamiem :) skečiem, kur viņš vērojams 'dzīvē', uz mājām paņem tieši jauni ļaudis, kas, manuprāt, pārlieku agri kļuvuši par vecākiem - vai nu ar ratiņiem priekšā vai to bērni skrien līdzi, vārdu sakot, ieraudzījusi šodien tur mazām baltgalvu meitenītēm rokās šīs vērtības, kas palīdzēs viņu apziņā kļūt reālai divdomīgi mazohistiskajai idejai par šo personāžu un visu ar to saistīto biznesu,

es vairs nevarēju neiztulkot šo: tā ir Almodovara intervija, kas sniegta nupat jūlijā, saistībā ar filmas Mēs vairs neapskaujamies pirmizrādēm. -Varbūt filmas nosaukumam jau ir cits latviskojums, bet, ko es nezinu, tas man rūp maz.

--Filmā MVN katram varonim ir dubultnieks vai pat vairāki. Ko ar to bijāt domājis [Ziedoņa 'mīļākais' jautājums, starp citu :)]?

Kinematogrāfs dubulto cilvēku, šīs filmas tēma ir kino, tāpēc daudzi personāži acīs dubultojas. Viss, ko jūs redzat jebkuras filmas ekrānā, filmēšanas laikā bezgalīgi daudzkāršojas ar visdažādāko monitoru palīdzību: šodien mani vairāk interesē nevis tas, kas notiek sacerētā stāstā, bet tas, ko var saskatīt monitorā. Dažkārt kamera notver to realitātes daļu, kuru cilvēka acs nav spējīga saskatīt.
...
--Jūsu filmas galvenais varonis ir režisors. Jūs sevi viņā pazīstat?
..kinorežisoru, protams, esmu pārzīmējis no sevis. Citus režisorus pazīstu daudz sliktāk.

--Filmas sižets ir režisora un aktrises mīlestība filmēšanas laukumā. Tas palīdz vai arī traucē filmai?
Tā var būt i svētība, i lāsts. ... Daudzi lielie režisori strādājuši ar aktrisēm, kurās bijuši iemīlējušies. Var atcerēties gan Vudiju Allenu, kurš iemīlējās neskaitāmās, gan Džozefu fon Šternbergu ar Marlēnu Dītrihu, gan Antonioni un Moniku Viti, Roselīni un Ingridu Bergmani, Fellīni un Džuljetu Mazīnu. Mārtinu Skorsēzi un Robertu de Niro - tas arī ir pāris. Varbūt abi nav bijuši iemīlējušies 1 otrā burtiskā nozīmē, taču salīdziniet Skorsēzes filmas ar De Niro ar filmām, kurās S. filmējis Di Kaprio: debesis un zeme! Kaur Di K. arī ir lielsiks aktieris. Vienkārši nav vairs tik stipras mīlestības, kā tolaik... Tomēr man no visiem šiem režisoriem vistuvākie ir Ingmars Bergmans un Džons Kasavitiss: viņu attiecības ar sievietēm kļuva par tēmām viņu filmās, kurās šīs sievietes spēlēja. Es cienu viņus abus ne vien par talantu, bet par neiedomājamo pašaizliedzību, par nežēlību attiecībā pret sevi un par atklātību. Attiecības ar aktrisēm viņiem palīdzēja atsegt vistumšākās cilvēka iedabas puses.
...
--Kam jūs šodien radāt filmas, kad, kā apgalvo sociologi, kinoteātru auditorijas pamatdaļa ir pusaudži?
Es taisu filmas pieaugušiem cilvēkiem... ne tai nozīmē, ka tās ir bērniem 'pēc 18', bet vienkārši - pieaugušam skatītājam. Baidos, ka tas man ir uz visiem laikiem. Pusaudžiem lai filmē citi. Lielo Holivudas studiju galvenā problēma ir tieši tajā, ka tās filmē tikai un vienīgi tīņiem vai tiem, kam ir tīņu smadzenes. Es atsakos radīt filmas par varoņiem, anti-varoņiem, super-varoņiem, es nefilmēšu Turpinājumos, nefilmēšu prikvelus un rimeikus. Es apzinos, ka normālus cilvēkus šodien var ieraudzīt tikai neatkarīgo filmās. Tātād šis kino ir mana mūža daļa.

--Vai tiešām jūs nevilina ciparu tehnoloģijas bezgalīgi bagātās iespējas?
Problēma ir tajā, cik šīs iespējas bezgalīgas - tas nogalina emociju. Vecajās piedzīvojumu filmās šī emocija jautās, tā līdz šim ir dzīva Ķēniņa Zālamana raktuvēs vai Džona Forda Mogambo. Tur bija triki, taču nebija fokusu, kuru pārpārēm pietiek visos šais Supermenos, Spaidermenos un Vīros melnā. Paskatieties The Quantum of Solace (sorry, nezinu latviskojumu) - kādu tur tik specefektu un štepseļu nav! Bet rezultātā iznākusi vissliktākā Bondiānas filma. Atbaidoša montāža, viendimensionāli aktierdarbi. Es neesmu digitāltehnoloģiju pretinieks, vienkārši tās jāliek lietā cilvēkam ar lielu talantu. Lūk, Hičkoks, esmu pārliecināts, ar tagadējiem specefektiem darītu brīnumlietas.
--Pēc mākas strādāt no režisoriem laikabiedriem jums, teikšu, vistuvāk liekams Lars fon Trīrs. Ko domājat par viņa kino?
Neesmu redzējis Antikristu, bet zinu, cik daudz sāpju ir citos L.fon T. personāžos - Šķeļot viļņus un Dejojošā tumsā varonēs. Trīrs ir neticami talantīgs, ... taču viņa filmas manī modina pretrunīgas jūtas. Es esmu bijušais katolis, tagad ateists; T. ir ateists, kas pieņēmis katoļticību. Viņš uztvēris katoļu mācības sliktāko daļu un uzskata, ka pie Blagodatj var nonākt tikai caur ciešanām, caur vainas apziņu. Es tam kategoriski nepiekrītu. Tāpat, kā katoļu attieksmei pret sievieti: viņi visā nopietnībā domā, ka sieviete - tā ir zemāka būtne!

Katoliskā audzināšana ir ļaunākā no iespējamajām. Paskatieties uz Martinu Skorsēzi - brīnišķīgs režisors, taču visi viņa personāži, kā likums, nenodrebot atņem citam dzīvību. Labāk būtu mācījušies no Tibetas mūkiem: viņi, lūk, neuzskata, ka, lai sasniegtu laimi, katrā ziņā pārciešamas briesmīgas sāpes. Bet katoļu priesteri tev māca visādas blēņas, bet pēc tam lien tam pašam tev biksēs, un ir bezjēdzīgi žēloties augstākai instancei, kaut pašam Romas pāvestam, - lietu vienalga noklusinās.