stranger to you

es vienmēr esmu gribējusi būt viens no tiem sīčiem, kas ar aizvērtām acīm radīja brīnumus. es biju greizsirdīga uz to vienpadsmitgadīgo bagāto meiteni, kas šķiedās ar eļļas krāsām, tik biezām kā zemesriekstu sviests. un es biju greizsirdīga uz to deviņgadīgo zēnu, kam bija melnā josta. jā man bija problēmas ar citiem cilvēkiem, bet visvairāk man bija problēmas pašai ar sevi: es nespēju koncentrēties, es pametu visas iesāktās nodarbes, bet es sapņoju tik spilgti un mīlēju tik stipri -- piecas minūtes.

pusaudzes gadi nebija vareni un brīnumaini, bet tie bija krāsaini, ar dažādiem matu griezumiem un nespēju dejot pat necenšoties. un vai es "uzziedēju"? well, varētu teikt, ka es izlauzos no savas čauliņas, saplivināju spārniņus un stāstīju neķītrus jokus, ko puse no klausītājiem nedzirdēja un 99% tāpat nesaprata.

(13-17 bija par to kā atrast cilvēkus, kuri arī smējās, neslēpjot zobus, par tām pašām pazemojošajām situācijām)

kaut kad šonakt ap 4am es sajutu, ka beidzot piederu pie Tiem. neko īpašu nesasniedzot, sevi neizceļot. es eju uz universitāti. es spraužu kopā papīrus, kas uzrakstīti nakts tumsā. es dzeru margaritas un ūdeni. es rakstu kaut ko, kas nekad neliekas gana labs. es nevienu neiespaidoju ar savu jaunību un steidzamību. man vakarnakt bija slikti sapņi. kad man bija desmit, es visiem stāstīju, cik lepna es esmu par to, ka mans vecums mērāms divos skaitļos. un es domāju par to kā cilvēki mēra dekādes, jutos maza.

that really hasn't changed.