09:20
No rītiem, pirms modinātāja, pirms atmošanās, pagriežoties no viena sāna uz otru, pietrūkst pieskāriena, tuva cilvēka siltuma. Siltas ilgas pārņem ķermeni un salda kāre iegrimt otrā, pamīlināties pirms pamošanās, kas vēlāk pāraug kaislē un iekārē, tā prasa tūlītēju apmierinājumu. Un tad tuvība izšķīst kā kaujamais upuris dienas paēnā. Dzestra, svaiga un skaista, vējā plīvojošiem matiem dodos pretī austošajai dienai, bet tu mani tādu neredzi un es nedzirdu sajūsmā plūstošo vārdu straumes. Tu neredzi un es nedzirdu.. Tikai vakars, tumsa, nogurums, pelēcība un putekļi mūs vieno..
(ir doma)