Braucot ārā no lielpilsētas šodien fiziski jūtu vismaz trīs sajūtas. Tā pirmā ir saitītes vaļīgāka palaišana – ar katru kilometru sajūtu arvien lielāku plūstošu mīlestību. Fiziskā sajūta – it kā cauri vēnām plūstu mīlestība nevis asinis. Tā otrā ir atslāņošanās. Atkal gandrīz fiziska sajūta, ka vispirms no tevis nokrīt pilsētas putekļu kārta, tad saspringuma kārta un tad ātrā ritma poga atlaižas un es jūtu, ka pieceļoties es iešu lēnāk un elpošu dziļāk. Un ka būs vieglāk. Arī fiziski. Tā trešā ir atvēršanās. Jau kādu laiku sava dvēseliskā centra vietu sajūtu saules pinuma apvidū. Šodien braucot jūtu, ka tas veras arvien plašāks un plašāks. Tas mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli – no tā plūst spoža gaisma, kas šķiet tik spēcīga, ka neko ielaist pretī nevarētu, bet tomēr jūtu, ka pa šo atvērto pinuma vietu iekšā tiek arī pasaules skaistums. Tas pārpasaulīgais un neizskaidrojamais. Un es staigāju tajā gaismas bumbā un ikdienības pasaule pat klauvēt pie tās nenāk.
|