| |
[Nov. 6th, 2010|06:07 pm] |
|
Pinkšķu. Atceros Jannīti, un pinkšķu. Putnu, kurš ik rītu mani, tikko no gultas izvēlušos, sapinkājušos, aizpampušu, sveicināja ar to divdaļīgo svilpienu, kādu puiši velta seksīgām jaunkundzēm, un sveicināšanu turpināja ar Filipīnu Republikas himnas un Happy Birthday svilpošanu. Putnu, kas tieši rokās gan nedevās, taču spēlējās ar matiem un visādi citādi komunicēja un briesmīgi draudzējās. Putnu, kurš tajās divās vēsajās janvāra nedēļās pirms vairāk kā pusotra gada savārga, saskuma, zaudēja dzīvesprieku un tad arī balsi, un kopš tā laika sākās daudz un dažādi putna atlabināšanas un iepriecināšanas mēģinājumi, kas ar mainīgām sekmēm ilga līdz marta vidum. Putnu, kuram dažas dienas pirms nāves uz brīdi izdevās atgūt balsi un man par godu izsvilpot slaveno divdaļīgo svilpienu, kas lika man izplūst histēriskās raudās. Putnu, par kuru nevarēja saprast, vai man viņu likt mierā un nemocīt un nelikt skumt un cīnīties zaudētā cīņā vai tomēr spiest un lūgties (kad cita padoma vairs nebija) un pinkšķēt turpat pie būra - izskatījās, ka ubagošana aļa "neatstāj mani, cīnies, nepadodies, neatstāj mani" darbojas, bet vai tā bija labi darīt - vēl aizvien nezinu, jo putnam bija ļoti grūti, un tomēr viņš centās no visas sirds. Putnu, kurš pēdējā dzīves dienā pavisam pavisam novārdzis un nespēcīgs saņēma pēdējos spēkus, pievilkās pie būra malas, lai drusku paspēlētos ar maniem matiem, bet dažas stundas vēlāk, zaudējis visus spēkus, gulēja uz būra grīdas un mirtin nemira nost, kamēr es viņu nepaņēmu rokās - tad putns gan beidzot uzreiz ņēma un aizvēra actiņas un aizmiga. Putnu, par kuru man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tas nav vis nekāds putns un vispār mājlopiņš, bet gan eņģelis no debesīm, un kuru mēs nemācējām nosargāt. |
| |
