| outfit |
[Oct. 14th, 2007|02:43 pm] |
| [ | mood |
| | apņēmīgs | ] |
| [ | music |
| | Atkal kaut kāda opera iekš radio | ] |
Tas viss sākās pirms nepilna gada... kaut kā sanāca iepirkt drēbi... biksēm. Turpinājās ar meklējumiem, dīkšanu etc,- kas to visu varētu pārvērst no salocītas lupatas (bet smukas) kaut kamā, kas būtu lietojams.
Tika izmēģināti varianti- aptaujāti draugi, kas māk šūt, tās pašās personas aptaujātas par personām, kas to uzņemtos par zināmu samaksu un ar zināmu garantiju, tika apdomāts variants modelētājs (kaut kā nesanāca liekus 150,- iekasīt šim mērķim). Protams, ik pa laikam iestaigāju kādā bodē ar naivu cerību, ka varbūt tomēr kas būs- ak es naivais.
Māte tiko davesta līdz baltkvēlei, bet kādu rudenīgu vakaru, kad es raitā solī, apņēmības pilns, tuvojos tam baltajam verķim uz galda, kas rūc, un sapiņķerē diegus, viņa ar aizdomām noprasīja- tu vispār kādreiz esi šuvis?
Hwz- kaut kad senā bērnībā lellei uzmocīju rūtainu kaftanu... no mēbeļlupatām...
Secība, kārtība, labā puse, kreisā, apmetināšana ( arī šai nodarbei es meklēju kādu, kas to paveiktu) un visi pārējie vārdi manās ausīs skan kā kvantu fizika labākajā gadījumā. Jautā un taps atbildēts- īsti nestrādā. Kāds paziņo, ka ir sūdīgs pedagogs, jo es esmu novedis ar jautājumiem, kāpēc tā un ne savādāk ( es taču mēģinu saprast- man nepietiek ar dari tā, man vajag zināt, kas notiks, ja es TĀ nedarīšu).
Un tika nolikta priekšā grāmata, pareizāk sakot, divas- šujmašīnas instrukcija un kaut kāda tur IZSMEĻOŠA šūšanas rokasgrāmata, kur "saprotamā valodā" tādiem kā es tiek soli pa solim apskaidrotas sarežģītākās vietas- kā tad- trīssoļu zigzags (kaut kāda sporta disciplīna garaušiem), cilpas dūriens (paukošanās māņu kustība),starpkārta (pa taisno no pavārgrāmatas), taisnais diegs (asociējas ar Hugo Diegu) etc.
Pagājušās brīvdienas tā arī pagāja- kāpēc, tāpēc, viss ir grāmatā, palaid mani, nē es pats. Pa nedēļu mazliet pastrādāju un kamēr normālie ļaudis, visdrīzāk, laiku pavadīja iemalkojot kādu dzērienu jaukā kompānijā vai apmeklējot kādu izglītojošu pasākumu, es sakumpušu muguru cīnījos ar padsmit lupatiņu sakopojumu. Dzirdēju, ka esot vētra, kaut kā aizklumburēju uz bodi pēc pīpēm un diviem als un turpināju burties. Ap pusnakti TAS tika davests līdz kaut kam, kas sāka izskatīties pēc pabeigtām biksēm. TIK VIEN kā atloki, pogcaurumi ar pogām un tām cilipņām, kas siksnu notur tur, kur tā parasti mēdz atrasties.
Vakar, pēcpusdienā izgāju finiša taisnē- ap 19iem ar skaļu un smagu nopūtu ķēros pie gludināšanas et voila- ir darīts. Der, nost nekrīt un pats galvenais- patīk. Procesa gaitā pāris reizes iebakstīju pirkstā, divas mazas vīles nācās izārdīt, divas salauztas adatas. Nu ir jau, ir pāris šeisītes- rūtiņas gluži nesapas, viena siksnas lencīte otrādi (ar kreiso pusi uz āru)... bet štrunts par to.
Trakākais ir tas, ka nav miera- tā vien prasās aizjozt uz bodi, iepirkt kādu lupatu un atkal iet cauri visam tam. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}