Pie Vinnija Pūka neaizbraucu, bet pie Robina Huda gan. Jaunās supervomenes ādas ir iesvētītas. Matus gan saņēmos izķemmēt tikai šorīt ar milzīgu kondicioniera daudzumu.
Jocīgi, ka vēl pagājšvasar mans ķermenis no moča, ātruma un visa piederīgā bija panikā. No spriedzes man visi muskuļi dienām sāpēja. Tagad pie mierīgiem 150 uz šosejas es izmisīgi kāvos ar miegu. Vairākas reizes reāli aizkrita acis. Ai ai ai gulēt pa naktīm vajaga. A varbūt arī nevajaga.
Patīk man tā lieta. Un es arī saprotu, ka viņam patīk. Bet sacensībās....nu nez. Stundas laikā 4 avārijas. 2 džeki vienkārši izkrita līkumā, vēl 2 pie starta nokrašojās. Var jau tikt cauri tikai ar materiāliem zaudējumiem, bet nepārtraukti tak plīst arī kauli un gaļas. Un man tomēr gribas viņu visu vienā gabalā.