daudz kas sadarīts, pēdējā laikā tik skrienu un kārtoju visādas lietas, sevi nežēlojot, aizmirstot par normālo, parasto, cilvēcisko nogurumu. un tad, kad gribas, lai tas tuvākais pasaka, ka lepojas vai vismaz priecājas par mani, saņem nulli emocijas par kaut ko tādu, kas man tik tiešām ir svarīgi. un vispār tagad tā ļoti skumji ap sirdi, pat nav tās sajūtas, ka visas lielākās sāpītes un problēmiņas pamazām aiziet prom.

lai nu kā, varbūt kāds cits priecāsies, ja teikšu, ka dodos augusta vidū uz Latviju.
***

un vēl es tomēr ceru, ka nav tas kaut kāds apburtais loks ar visām tām problēmām, ka no vienas tiec prom un nākošajā ir iekšā. vai kādreiz ir arī tā, ka nav nekā par ko satraukties? nu tā, ka viss ir labi. man ļoti gribas, lai viss vienkārši ir labi, jo esmu šausmīgi nogurusi. ļoti, ļoti nogurusi. liekas, ka vienā brīdī vairs nespēšu būt stiprā meitene un sabrukšu.
tagad jau gribas ielīst kā tādam kaķītim siltā klēpī un būt samīļotai.

līdīšu siltās sedziņās un sildīšos ar siltām domiņām, dzinot prom raudienu, kas spēcīgi vēlas izrauties laukā.