Es sapnī redzēju, ka tiku aktieros. Man bija jāaizmirst latviešu valoda un četrus gadus jāieslēdzas Dailes teātra otrajā stāvā, tur kur tās gleznas un skats uz Brīvības ielu. Bija tur jāsēž mācoties baleta pamatelementus un jāstiepj saites. Laiks tur vienmēr bija pelēks un apmācies, nodarbības vadīja labākie krievvalodīgie pedagogi, kuriem visiem bija smaga depresija. īsāk sakot, kāda jauna sapņotāja fantāzijas piepildījums. Un jau pašā sākumā tur es sapratu, ka tas arī viss ir mēsls. :
Comments
|
Nez, saprast, ka viss ir mēsls ir labāk jau pašā sākumā, vai tomēr pie beigām?
(Reply to this) (Thread)
|
Nu, it kā jā, bet tad tie četri gadi tajā Dailes teātra otrajā stāvā jāsēž apzinoties, ka viss tas ir sūds. Tas varētu būt grūtāk. Es ietu prom. Pofig kā.
|
Tiesa. Bet man liekas, ka sapnī izejas nebija. Ko līdz esi iekšā - esi.
(Reply to this) (Parent)