bija jau bija arī citur tie Jāņi, ne jau tikai Vakarbuļļos:) Lai gan - kādas pāris reizes naktī iedomāju, ka būtu bijis jauki pie jūras pastaigāt.

Diezi kādas papardes jau neziedēja, bet otrās pakāpes brālēns, kurš nerunā latviešu mēlē un vispār ir riktīgs īrs, pie sāniem bija gan. Un ļoti ļoti man iepatikās. Gadās taču reizēm satikt tādus večus, kuri vienkārši krāšņo pasauli ar savu eksistenci. Un nemaz nevajag, lai viņi krāšņotu manu dīvānu vai gultu ikdienā;)

Gan tas brālēns, gan viņa tēvs ļoti nopietni pēta dabaszinātņu mācīšanas problēmas Kanādā un ASV. Varbūt tāpēc, varbūt nē, viņi uzdāvināja Mazumiņam  un vēl pāris bērneļiem elektriskos spīdeklīšus rokaspulksteņa formā un tādus kā lukturīšus, kuri spīdēja tik ilgi, kamēr nebeidzās ķīmiskā reakcija to iekšpusē.

Īstajai dāvanai jābūt īstajā laikā - Mazumiņš iemiga ap četriem, tā arī neizlaidis lukturīti no roķeles, un šodien visai daudz laika pavada vannasistabā aiz aizvērtām durvīm, jo tumsā VĒL DRUSCIŅ SPĪD, GODA VĀRDS.

Es nezinu, vai labāk nebūtu bijis piedzerties tā, lai šorīt neatcerētos, cik daudz apēsts;)