brunhilde - Atkal jau par ēdienu

Kūpināti lašu vēseriņi tiešām ir pretīgi (un es taču to zināju jau pirms iekrāvu savā iepirkumu grozā!) - eļļaini glumi un ar to nejauko piegaršu. Kaķis arī vairs neēd (acīmredzot viņai ir vairāk cieņas pret savu vēderu un kaķiskajām garšas kārpiņām nekā man), es kaut kā iemocīju. Jocīgi, bet gaļu un saldumus (izņemot dažas biezpienmaizes (tās es akceptēju gadījumos, kad eju pusdienās ar mammu - kā rituālu pie kafijas) un vienu milzīgu dzērveni šokolādē, ko gribēju nogaršot, jo tā bija no Ziemassvētku našķu groza, ko viens miljonārs uzdāvināja manai vecmāmiņai) neesmu ēdusi kopš gavēņa sākuma. Bail kļūt par psihu veģetārieti.
Vīns gan regulāri ieplūst manā ēdienkartē - tās jau Jēzus asinis, kā zina ikviens kulturāls cilvēks (nē, es nemānu sevi, lieliski jūtu, kā tas čakarē manas smadzenes un visu pārejo; es tikai ironizēju).