Tava dievišķā patība ir kā okeāns;
Tā mūžīgi paliek neaptraipīta.
Un tāpēc kā gaiss tā paceļ debesīs vienīgi tos, kam ir spārni.
Tava dievišķā patība ir kā saule;
Tā nezina kurmju ceļus un nemeklē čūskas alas.
Bet tava dievišķā patība nemīt viena tavā būtnē.
Daudz kas tevī jau ir cilvēks, bet daudz kas tevī vēl nav cilvēks.
Un tas kā nejauks punduris aizmidzis maldās pa miglu, meklēdams pats savu pamošanos.
Par cilvēku katrā n ojums es tagad gribu runāt.
Jo tieši viņš - nevis jūsu dievišķā patība un arī ne punduris miglā - pazīst noziegumu un sodu par noziegumu.