Nesaprotu, kamdēļ tik daudziem mana dzīve liekas kā tāda cukurvate. Kamdēļ vispār cilvēkiem liekas, ka citu dzīves ir daudz vienkāršākas kā viņu pašu?
Varat ēst manu cukurvati, varat kaut vai aizrīties ar to, jo pati no tā necik priecīga vai apmierināta neesmu. Neatceros, ka vispār jelkad būtu stāvējusi tādā tukšumā, izmisumā, apjukumā, nezinādama kurp iet, kā tagad. Un viss svešais skaudību virpulis gaisā ir kā nazis, kā spieķi riteņos.
***
Māksla ir vissarežītākā pasaule kurā dzīvot. Talants, mīlestība pret mākslu, izdzīvošana reālajā pasaulē ir kā bumba ar laika degli. Viss ko, šobrīd redzu, ka katrs otrais sevi sauc par mākslinieku un jūtas bezgala stilīgs, katrs piektais tiešām ir talantīgs un kaut ko arī var. Un te ir tāda to talantu spēle, ka vietas nepietiek. Redz, uz šaha galdiņa ir tik daudz balto un melno laukumu, cik to ir. Tik daudz vietas, ka var novietot katrā vienu figūriņu. Mākslā ir tik daudz figūriņu un tik maz vietas priekš tām. Vai nu esi ģeneāli talantīgs, vai vienkārši nelien tai jomā. Es jūtos tā, ka man nav laukumiņa. mana figūriņa noskatās uz rūtaino dēlīti un vēlas tur uzkāpt, bet viss jau ir pilns.
Tamdēļ šobrīd esmu nekur, nezinādama, kas notiks tālāk un kurp doties. Bet vispār jau negribas doties nekur. Gribētos, lai man būtu tāda maģiska podziņa- nospiež un izgast kā nebijis. Atstāt aiz sevis nekā nav. Un tā sajūta, ka ir saiknes ar citiem cilvēkiem un pienākumi, smacē. Nekad neesmu tā gribējusi, lai visi mani liek mierā, lai aizmirst, izsvītro no atmiņām un nepārdzīvo, ja nu man kas atgadās. es neko negribu un neko neesmu pelnījusi.
kā maza meitene atveru omes dārgumu lādi, bet tā tukša. un viss noslēpums pagaist. klusa lavīšanās, slēpšanās, it kā kaut ko aizliegtu darītu, izgaist nebūtībā.
***
Nogurums no eksistences. Nogurums no tā, ka nekas neesi un nevari būt tas, kādēļ vispār redzi kaut kam kādu jēgu. Tas ir tāpat kā kādu mīlēt no visas sirds, bet nekad nesaņemt pretī to pašu. Un to mēs saucam par nejēdzību, jo tam nav jēgas.
***
Man liekas, ka es nekad sevi nepieņemšu tādu, kāda es esmu, jo manās acīs tam nav vērtbas. un es tur neko nevaru padarīt.
Varat ēst manu cukurvati, varat kaut vai aizrīties ar to, jo pati no tā necik priecīga vai apmierināta neesmu. Neatceros, ka vispār jelkad būtu stāvējusi tādā tukšumā, izmisumā, apjukumā, nezinādama kurp iet, kā tagad. Un viss svešais skaudību virpulis gaisā ir kā nazis, kā spieķi riteņos.
***
Māksla ir vissarežītākā pasaule kurā dzīvot. Talants, mīlestība pret mākslu, izdzīvošana reālajā pasaulē ir kā bumba ar laika degli. Viss ko, šobrīd redzu, ka katrs otrais sevi sauc par mākslinieku un jūtas bezgala stilīgs, katrs piektais tiešām ir talantīgs un kaut ko arī var. Un te ir tāda to talantu spēle, ka vietas nepietiek. Redz, uz šaha galdiņa ir tik daudz balto un melno laukumu, cik to ir. Tik daudz vietas, ka var novietot katrā vienu figūriņu. Mākslā ir tik daudz figūriņu un tik maz vietas priekš tām. Vai nu esi ģeneāli talantīgs, vai vienkārši nelien tai jomā. Es jūtos tā, ka man nav laukumiņa. mana figūriņa noskatās uz rūtaino dēlīti un vēlas tur uzkāpt, bet viss jau ir pilns.
Tamdēļ šobrīd esmu nekur, nezinādama, kas notiks tālāk un kurp doties. Bet vispār jau negribas doties nekur. Gribētos, lai man būtu tāda maģiska podziņa- nospiež un izgast kā nebijis. Atstāt aiz sevis nekā nav. Un tā sajūta, ka ir saiknes ar citiem cilvēkiem un pienākumi, smacē. Nekad neesmu tā gribējusi, lai visi mani liek mierā, lai aizmirst, izsvītro no atmiņām un nepārdzīvo, ja nu man kas atgadās. es neko negribu un neko neesmu pelnījusi.
kā maza meitene atveru omes dārgumu lādi, bet tā tukša. un viss noslēpums pagaist. klusa lavīšanās, slēpšanās, it kā kaut ko aizliegtu darītu, izgaist nebūtībā.
***
Nogurums no eksistences. Nogurums no tā, ka nekas neesi un nevari būt tas, kādēļ vispār redzi kaut kam kādu jēgu. Tas ir tāpat kā kādu mīlēt no visas sirds, bet nekad nesaņemt pretī to pašu. Un to mēs saucam par nejēdzību, jo tam nav jēgas.
***
Man liekas, ka es nekad sevi nepieņemšu tādu, kāda es esmu, jo manās acīs tam nav vērtbas. un es tur neko nevaru padarīt.