Ceļu no Purvciema jaunās baznīcas līdz fabrikai, kurā it kā ražo sapņus, nogāju kājām. Sniegs sniga, un es tikai klusām lūdzu, lai pleijeris nenosprāgst. Tiltu klāja ledus, viņi netika pāri, šādu sastrēgumu savu 19 gadu laikā nekad nebiju redzējusi. Bardaks ar lielo burtu. Pasākums, maigi izsakoties, sūkāja, bet dažbrīd bija jautri tikai kompānijas dēļ, turklāt daudz sen neredzētu seju, kas tiešām iepriecināja. Bet nu esmu atvesta mājās, neizpratnē par dažu sarunu aukstumu, bet samierinos ar domu, ka man to neizprast, un nu laiks iet dusēt. Bet man ir patiess prieks, ka zemi kāds beidzot apsedza, ar siltu, baltu sagšiņu.

No sīkām lietām/ notikumiem/ cilvēkiem var gūt neizsakāmu prieku.