Tāda laba sajūta atnākot mājās pēc koledžas. Beidzot kaut kāda virzības sajūta, nevis iekšēja sevis degradēšana. Atmodināju savu dusošo zemapziņu mazliet.
Rītdienas plānā ir sarunāt kādu darba interviju un varbūt pat kaut ko sabīdīt pareizajā virzienā. Gribu sevi nodarbināt līdz pēdējam. Piemēram, man ļoti patīk skriet brīvā dabā, gar upi un ja neesmu pārāk slinka, tad to daru vismaz 4 līdz 5 reizes nedēļā. Bet ne par to, man piemēram, pietrūkst sporta zāles. Respektīvi, sauna pēc smaga trenniņa un baseins, vēl kāds trenažieris klāt, pie kura pasvīst. Tas pēdējais varbūt arī nebūtu tik svarīgi, jo arī mājās varu šo to padarīt, bet tie pirmie divi gan. Bet abonamentu tikai uz to nevar te dabūt. Es vienkārši nesaprotu šo sistēmu. Ka man ir uzreiz jāmaksā 40 paundi pa mēnesi pat ja izmantoju tikai pusi un tikai dažas reizes nedēļā. Un pāriet skriet uz tredmila man arī negribās. Tur nekādas domas man nesakārtojas, pārāk daudz uzmanības un nav svaiggaisa, kas ir ļoti nozīmīgs faktors manai dabas dvēselei.