18 October 2005 @ 02:17 pm
par mutes aizlīmēšanu  
kad man bija 8 gadi (varbūt deviņi), mani sakoda suns.
tā, ka es pati gandrīz un mamma pa nopietnam noģība.
sejā. labajā pusē virs lūpas (lūpu arī laikam). daktere teica, ka mazliet mazliet un trīsstūrītis būtu ārā.
es spļāvu sarecējušas asinis. kunkulīšos. tētim pilnas saujas.
kamēr šuva, runājos ar medmāsām. mamma tikmēr gaitenī ģība.
sašuva, uzlika pārsēju. pāri visai mutei. tikai kreiso mutes kaktiņu atstāja vaļā.
dzēru buljonu un ēdu mannā putru. sākumā tikai ar salmiņu, vēlāk varēju arī ar deserta karotīti.
ļoti gribējās maizi, bet nevarēju ne iebāzt mutē, ne sakost.
tad sāku ēst sasmalicnātus selgas cepumus ar pienu. izmirkušus. tāpat kā tagad graudaugu pārlsas brokastīs.
kad citi smējās, es nevarēju, jo sāpēja.
dabūju vēderā vairākas duļķaini sarkanas potes. no stikla šļirces. vienreizējās toreiz nebija. vismaz cēsu slmnīcā ne.
pēc nedēļas vai varbūt divām diegus izņēma (tad vēl nebija tādu, kas paši sadalās).
gadu man bija nedaudz šķība mute.
tagad ir tā, ka rētu gandrīz vairs neredz.