Vēl pāris dienas atpakaļ man šnabis kā tāds, domas par šņabi un viss, kas ar to saistīts, uzdzina šermuļus... Brr... Bet tad pienāca sestdienas vakars, kad sakārojās skrūvīti ar upeņu sulu. Pēc pirmās skrūvītes manā iemīļotajā Teātra bārā tusiņš pārvācās uz dzīvokli vienu stāvu augstāk, kur šņabis tīrajā tika lietots uz nebēdu, bet kas pats jaukākais - pēc pirmās glāzītes vairs nebija nekāda "brr" un pa galvu arī nedeva. Jauki izdziedājos un izdejojos un visādas nebēdnības sastrādāju. Kad jautrība sāka noplakt, devos atpakaļ - stāvu zemāk uz Teātra bāru, kur tika malkotas vēl divas burvīgas skrūvītes ar upeņu sulu. Kā vakars beidzās, tas lai paliek noslēpums. Bet jaukākais tas, ka nākamajā rītā (vai jau pusdienas laikā?) atskanēja telefona zvans, kur cilvēks man pavēstīja, ka vēl 1/2 07 palikusi, ka jādzer. Es pieklājīgi atteicos... Nepagāja necik ilgs laiks (man tā šķita, jo saldi dusēju), kad attapos Lemonā, ēdot picu un dzerot skrūvīti, jauku jo jauku, tik šoreiz ar vīnogu sulu. Kaut arī biju svēti solījusies nedzert nekādu alkaholu. Kad biju piebeigusi visu vīnogu sulu, ķēros pie Džeimsa Bonda (martini ar šņabi, sajaukts, bet nesakratīts). Pēc viena tāda mani ceļi atkal veda uz Teātra bāru, kur tika piebeigti divi Džeimsi Bondi (un kas teica, ka viņš ir neuzvarams?). Šodien gāju uz darbu... Secinājumi: Un man garšo šņabis, Ai, kā garšo tas... =0)