|
[8. Jun 2009|10:11] |
Pēc divu dienu salīšanas, nosalšanas un izmisīgas cenšanās sasildīties viss nelabums kulminēja šonakt. Sen nebija tā murgots, spārdīta sega un izmisīga vēlme pamosties no ņirbojošajām sapņu bildītēm zem maniem plakstiņiem. Vislabāk atceros momentu, kad ar reibstošu sajūtu balansēju uz klints, uz sakrautas akmeņu čupas ar bezdibeņiem abās malās, un pamodos no vēlmes izkliegties. Un atrast tuvāko silto, pulsējošo miesu kurai apķerties. |
|
|