Es domāju par to, kad reiz pienāks tas brīdis, kad es jutīšos labi un mierīgi. Tā sajūta šobrīd ir tik nepanesama un smaga. Kā tāda milzīga bagāža, kas jāuznes kalnā. Es pat nemāku to vārdos ielikt, jo tas viss ir kā neizturama dedzināšana. Tik liela, kad sāp pat fiziskai esībai. Vai tiešām tā mana būtība ir tik ļoti sadragāta, ka nespēju tikt galā? Es neatceros nevienu brīdi, kad būtu jutusies šādi. Kad pat doma par izkāpšanu no gultas šķiet bezjēdzīga. Ak, mani pamati un manas sienas. Ir palikusi tikai klaja vieta ar neuzartu lauku. Kā lai es saņemos dzīvei?