I did it, I did it!

Šovakar bija mana ilgi plānotā, gaidītā/negaidītā pastaiga pa Vanšu tilta margām..........

Dzīva vēl esmu, tas ir pozitīvi... Bet vispār - tur augšā ir pārsteidzoši viegli staigāt. Nereibst galva no Daugavas līgošanās zem kājām. Nemisējas līdzsvars. Tuklāt bija roka, pie kā turēties...

Žēl, ka nebija vēja... Varbūt tāpēc tas nebija īsti tas, ko biju gaidījusi... Nebija tāda vēja, kas izpūstu visu slikto, visas nomācošās domas, nopūstu to akmeni, kas guļ uz sirds... Kā tādai Keitai Vinsletai Titānika priekšgalā...

Toties, kad atnācu mājās, adrenalīns bija pagaisis un nācās sastapties ar visām tām bailēm, ko biju apspiedusi.... Rokas drebēja un kājas bija nejūtīgas... Esmu to izdarījusi un nekādi solījumi mani vairs nespiež to darīt otru reizi... Man vēl ir brāļa motocikls, būs kurpītes skriešanai... Turklāt globālās sasilšanas dēļ vētras kļūst par arvien biežāku parādību ;)...

Būs mana brīvība... Būs...