| |
[Dec. 2nd, 2030|12:09 am] |
Izdomāju dejot tumšā istabā ar ciet acīm pie "Velvet Acid Christ" mūzikas un sajutos tuvs Dievam (Augtākajam Es). Sākumā tam, kas metru virs galvas. Pēc tam tam, kas sirdī, un atšķirība bija jūtama. Sirdī ir tas īstais Lielais Es.
Bišku sanāca, ka dvīņu liesma neiebrauca, kāpēc es klausos to "sātanisko mūziku". Meditatīvā mūzika esot daudz labāka garīgi. Tad es aptvēru, ka mēs šoreiz esam dažādās pasaulēs, kas nesavienojas, lai gan šķiet, ka es saprotu viņas skatpunktu. Man tā nav sātaniska mūzika, tā ir tumša, jā, bet šī tumsa man drīzāk nozīmē pirmatnējo haosu un tukšumu - vietu, kur dzimst Visumi. Vai arī dvēseles noslēpumaino, mistisko dabu. Mūsos visos ir tumsa. Tumsa ir ne tikai tajos - deep state reptiļos. Mēs esam viņi un viņi ir mēs, mēs viņus iznīcināsim, bet mēs viņus mīlam. Mēs viņus iznīcināsim ar mīlestību. |
|
|
