Ko varēja gaidīt?
Pieļaujam, ka ne visi latvieši dzirdējuši minēto radiopārraidi un tie, kas dzirdējuši, nevar paturēt atmiņā tajā teikto visos sīkumos, tāpēc skaidrības labad publicējam to Ata Skalberga teiktā fragmentu, kas attiecas uz «Latvietis Latvijā» publicēto A. Gedroica rakstu «Latvieši»:
...kā to varēja gaidīt, notika arī provokācijas. Lielākā provokācija tika izspēlēta laikrakstā «Latvietis Latvijā» 9–15 marta numurā. Tur viens no šīs avīzes izdevējiem Aivars Gedroics rakstā «Latvieši», lietojot urrā patriotiskus saukļus, lamājot citus, sauca (citēju): «Piedalieties latviešu leģiona dienas svinībās». Vēl viņš raksta tālāk: «Ir nepieciešams pūtēju orķestris, kas gājiena laikā atskaņotu leģionāru dziesmas. Leģionāru kungi, kam vēl ir saglabājušies nopelnītie ordeņi un vecās leģionāru formas, velciet to visu mugurā, lai tikai kāds pamēģina pret to iebilst.»
Tālāk seko aicinājums piekārt dzelzskrusta ordeņus. Ko par to domā Nikolajs Romanovskis, LNKB priekšsēdētājs, kas šai gājienā bija pašā pirmajā rindā? «Es to varu vērtēt vienkārši kā klaju provokāciju, pirmām kārtām, ja runā par formām, rakstītājs ļoti labi zina, ka runa nevar būt par kaut kādām formām, jo tās sen vairs mums nevienam nav, bet, pasakot šādus vārdus, ka vajag tajās, iet viņš it kā norāda, ka tādas mums būtu, un uzsver, ka šajās formās ir jāiet. Es gribētu teikt, ka nav svarīgi kādā ietērpā mēs būtu gājuši, ar kādiem nosaukumiem, bet ir palikusi būtība, kāpēc mūsu leģionāri tik pašaizliedzīgi cīnījās. Un nav svarīgi šī forma, nav jāpiegriež vērība šai formai, un, ja kāds grib mums to norādīt, tas nozīmē, ka viņam ir zināms uzdevums un mēs neesam bijuši ieinteresēti cīnīties nacistu pusē, bet ka mums ir bijuši citi mērķi.»
Daudzos laikrakstā «Latvietis Latvijā» numuros iespiesti ir drosmīgi, asi latviešu tautu aizstāvoši raksti. Tā ir iecienīta avīze vienā sabiedrībās daļā. Bet atsevišķi raksti tautas vairākumam ir pilnīgi nepieņemami. Tā vien liekas, ka to producē Latvijai naidīgi spēki, un rakstu «Latvieši» šā gada devītajā numurā, kuru es jau citēju, ļoti daudzi latvieši vērtē kā provokāciju. Ja patiesi leģionāri ietu 16.martā gājienā uz Brīvības pieminekli, tā kā to kvēli iesaka Aivars Gedroics, tad tas būtu vienīgi mūsu ienaidnieku interesēs. Tad visa pasaule varētu teikt, ka tas bija īstu nacistu gājiens. Ar šo un vēl vairākiem šajā avīzē iespiestiem rakstiem tās izdevēji parāda, kas viņi būtībā ir. Ja to kāds agrāk nesaprata, tad tagad viss ir skaidrs. Dzejnieks Andrejs Eglītis šo rakstu nosauca par bīstamu provokāciju, raksta stilu par asiņainu, viņš par simts procentiem norobežojas no tā. Oskars Baltputnis ilggadīgs Vācijas DV organizācijas valdes loceklis, novērtē šo rakstu līdzīgi. Rimants Plūdonis no Kanādas teica (citēju): «Es simts procentīgi nosodu šo rakstu un simts procentīgi norobežojos no tā. Tā ir provokācija un kauna lieta. Nacionāli noskaņots latvietis nekad kaut ko tādu tamlīdzīgu nerakstīs. Mani pārsteidz, ka tādu rakstu ievieto avīzē. Tas vajadzīgs tiem, kas grib izraisīt sadursmes.»
Provokācija neizdevās, nekad tādā gājienā ar orķestri, karavīru formās, ar ordeņiem, latviešu leģionāri neies. Šogad leģionāru gājienā piedalījās arī skolnieki, jaunieši, sievietes...
Redakcijas piezīme: Aivars Gedroics nav un nekad nav bijis «viens no laikraksta «Latvietis Latvijā» izdevējiem»,. Laikam bojātais tālrunis ir ieviesis A. Skalberga teiktajā neparedzētas kļūmes.
Aivars Gedroics
Atbilde A. Skalbergam
Nezinu, cik daudz jēgas mēģināt ko ieskaidrot cilvēkiem, kas paši visu zina labāk un, praktiski absolūti nepazīstot kādu cilvēku, uzreiz var pateikt, kurš ir tautas draugs, bet kurš – ienaidnieks un provokators. A. Skalbergu un N. Romanovski es droši vien nepārliecināšu, ka neesmu Krievijas slepenais aģents, bet starp «Latvieša» lasītājiem, domāju, tomēr ir cilvēki, kas varēs un, galvenais, gribēs saprast mana 9.03.2000. raksta «Latvieši» patieso jēgu.
Mans mērķis, aicinot leģionārus uzvilkt vecās formas un saglabājušos ordeņus bija tikai viens – gribat ticiet, gribat – nē! – parādīt, ka latviešu karavīri nav sliktāki par krievu okupantiem! Nevienam taču nav noslēpums, kā pēdējie soļo pa Rīgas, Daugavpils, Liepājas u.c. pilsētu ielām 9. maijā. Man, protams, ne prātā nevarēja ienākt, ka latviešu karavīri, atšķirībā no krievu okupantiem, KAUNAS NO SAVĀM VECAJĀM KARAVĪRU FORMĀM, ORDEŅIEM UN PAT DZIESMĀM! Nu lūdzu, Skalberga un Romanovska kungs, nesoļojiet ar pūtēju orķestri un leģionāru dziesmām, ja tās Jums derdzas (!?!? – A.G.), bet man ir ļoti skumji, ka drosmīgie latviešu karavīri, kas jaunības dienās nebaidījās stāties pretī krievu tankiem un daudzkārtējam kājnieku pārspēkam, pēkšņi kļuvuši tik gļēvi, ka uztraucas, ko par mums teiks «pasaule» (Krievija, Vīzentāla centrs, Eiropas Savienība u.c. latviešu tautas ienaidnieki). Vai tiešām mums, latviešiem, dzīvojot savā zemē, neatkarīgā valstī, nav tiesību svinēt svētkus? Vai tiešām mēs drīkstam soļot tikai kā bēru gājienā – zemu noliektām galvām un mutautiņu pie acīm? Mēs taču neesam žīdu bars, ko zvērīgie hitlerieši dzen uz gāzes kamerām! Kas nogalināja vairāk Latvijas iedzīvotāju (es ar nolūku nerakstu «Latviešu», lai man nepiešuj šķirošanu pēc nacionālajām pazīmēm) – vācu vai krievu, respektīvi, padomju, okupācijas režīms? Un kāpēc viena okupācijas režīma (krievu) pusē karojošie Latvijas iedzīvotāji un šeit nelikumīgi atrodošies okupanti drīkst soļot pa ielām ar savām dziesmām, ordeņiem un formām, bet otra (vācu) – nedrīkst un pat negrib? Vai mūsos mūžīgi būs «kara zaudētāju sindroms»? Mēs, latvieši, taču zinām, ka padomju okupācijas režīms bija nesalīdzināmi briesmīgāks par hitleriešu režīmu! Jeb vai Skalberga kungs un Romanovska kungs domā citādi?
Šī nav pirmā reize, kad uz labi domātu rīcību pretī saņemu spļāvienu sejā, turklāt nevis no krievu okupantiem, bet no tiem, ko pieņemts uzskatīt par mūsu tautas draugiem – Daugavas Vanagiem un Nacionālo karavīru biedrības. Tā pirms pāris gadiem, 1998. gada martā, vietējā avīzē «Latgales Laiks» ievietoju maksas sludinājumu, kurā apsveicu bijušos leģionārus 16. martā un aicināju viņus cīnīties (protams, ne vairs ar bruņotu spēku) pret tiem, ko uzskatīju un biju pārliecināts, ka arī leģionāru kungi domā tāpat, par latviešu tautas ienaidniekiem. Šo personu vidū bija minēts arī Daugavpils mērs Aleksejs Vidavskis, kura uzvārds nacionāli domājošam cilvēkam, šķiet, sīkākus komentārus neprasa. Avīzes iznākšanas dienā man piezvanīja kāds kungs, teicās esam Kurzemes aizstāvis Valpēters un izteica man sirsnīgu pateicību par drosmīgo sludinājumu. Abi bijām aizkustināti līdz asarām. Taču pēc nedēļas vietējā laikrakstā tika publicēts pavisam cits paziņojums (protams, bez maksas), kurā vietējā DV un Nacionālo karavīru biedrība nosodīja mana politiskā sludinājuma saturu un apgalvoja, ka viņi ir pilnībā apmierināti ar Vidavska kunga un viņa komandas darbību Daugavpilī, izsaka viņiem atbalstu un uzskata tos par latviešu tautas draugiem, nevis ienaidniekiem. Bez tam Vidavska komanda viņiem materiāli palīdzot. Kas man cits atliek, kā atcerēties veco latviešu tautas parunu: «Kā maizi ēd, tā dziesmu dzied...»
Vēl var pieminēt tādu «sīkumu», ka par sava sludinājuma saturu man bija visai gara saruna ar pilsētas virsprokuroru Lietavnieka kungu: viņš gribēja zināt, kādas cīņas metodes esmu domājis savā sludinājumā – bruņotas vai nevardarbīgas. Par šiem faktiem es toreiz uzrakstīju uz Latvijas radio Skalberga kungam, kurš sevi ar atbildēšanu, protams, neapgrūtināja. Arī pēc tam es katru gadu ievietoju «Latgales Laikā» apsveikumus leģionāriem 16. martā, ko pat par maksu avīzes redakcijas iespieda ļoti negribīgi. Tagad, protams, netērēšu šim nolūkam vairs diezgan ievērojamu daļu no manas trūcīgās algas un arī leģionāru pasākumos nepiedalīšos pat tad, ja tie iekritīs manā no darba brīvajā laikā. Kāpēc uzbāzties cilvēkiem, kas mani neieredz?
Lūk, šāda ir mana pozīcija leģionāru un to svētku atzīmēšanas sakarā un, ja kaut viens no Skalberga 28. aprīļa radiopārraides klausītājiem, kas mani uzskatīja par provokātoru un ienaidnieku, būs mainījis savas domas, tad būšu par to priecīgs. Tā nu diemžēl ir, ka latvieša mīļākais ēdiens ir cits latvietis un daudz vieglāk ir nosaukt kādu par nelieti un provokātoru, nekā neskaidrību gadījumā aprunāties (klātienē, telefoniski, rakstiski) ar konkrēto cilvēku un uzprasīt, kāpēc viņš ir rīkojies tā un ne citādi.
Kādi mēs, latvieši, esam? Vai vispār mums pienākas patiesi neatkarīga Latviešu valsts? Padomāsim par to!
A. Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
