es · reāli · nezinu...

vispār, visums ir apbrīnojams. Apbrīnojami kā dažādas sakritības, slikti lēmumi, nepatīkami notikumi var aizvest pie kaut kā patīkama. Tas nerada loģiku. Sajaucot desmit pretīgas satāvdaļas, ēdiens mistiski nekļūs garšīgs. Tik daudz reizes tiku pazemots, bet tas viss noveda pie foršu cilvēku iepazīšanu. Bet es sāku apšaubīt šo visu. Kad tik daudzas reizes ir teikts, ka kāds ir briesmīgs, bet kad satiec, tas izrādās jaukākais cilvēks, ko esmu saticis šogad, ir grūti izlemt, kam ticēt. Man arī ir kauns, ka pirms satiku, runāju briesmīgas lietas par kādu, kuru nepazīstu un kurš pret mani ir bijis tikai jauks (es vismaz tā ceru). Es biju 100% pārliecināts, ka zinu kāpēc viņš gribēja satikties. Biju izdarījis secinājumus, saskatījis "pavedienus" un pat jutos dusmīgs par uzdrošināšanos tik ļauni izjokot. Gribēju no savas puses uztaisīt mazo izjokošanu, nejaucību. Vienvārdsakot, biju gatavs uz ļaunāko. Pat 30 minūtes vēlāk domāju "nu, kur ir joks? cik man vēl ilgi jāgaida". Varbūt pat bija neliela vilšanās, ka man neizrādījās esam taisnība un man nav iemesla izspēlēt kādu joku. Jūtos arī nedaudz slikti par to, ko teicu, pirms viņu pazinu. Diena bija veiksmīga, netiku piečakarēts un beigās pat pavadīju ilgāku laiku nekā sākotnēji biju domājis. Es gan neizprotu, kāpēc es meloju par sevi? It kā jau lietas par kurām es meloju bija sīkumi, bet kāpēc melot par sīkumiem? Viņš bija tik atklāts, sirsnīgs, uzturēja sarunu (es biju tik nepieklājīgs, pat necentos uzturēt), uzdeva jautājumus, stāstīja par sevi, bet es meloju. Varbūt, lai izklausītos foršāks nekā patiesībā esmu? Man ir kauns. Ja viņš zinātu, cik nepatīkams es esmu patiesībā.

Nē, es maldos. Tagad apdomājot, viņš nav jauks. Viņš ir neīsts. komplimentē tik bieži, ka izklausās pēc glaimiem. Nafig es vispār piekritu satikties. Tagad jāizdomā būs kā atkratīties, ja vēl kādu reizi piedāvās tikties. Kas ir liels JA. jo es apšaubu, atvadoties gan runājām, ka nebūtu problēmu vēlreiz tikties un bija forši, bet, nē. Tas neesmu es. Man nevajadzēja braukt. Tas arī ir pārāk ļoti ārpus manas komforta zonas. Maniem uzskatiem. Es nezinu, ko es cerēju. Ka mēs satiksimies un mistiski būsim draugi? Ka tas neatgādinās par seniem notikumiem? idfk

Tas ir tik skumji, kad cilvēks, kuru pazini padsmit gadus kļūst par svešinieku. nekādi apsveikumi svētkos, nekādas ziņas. NEKAS. Ja mēs satiktos nejauši uz ielas, vai mēs maz apstātos, lai parunātos, vai ātri tikai pateiktu "čau"? Mēs maz apskautos? Runātu par jaunumiem dzīvē? Mēs vēl kādu reizi labi pavadīsim laiku? Droši vien, ka vairs nē. Simetiem bildes telefonā. Atmiņas. Bildes foto albumā un pie sienas. Bet mēs neesam nekas vairāk par svešiniekiem, kuri kopā pavadīja kādu laiku. Mums nebūtu par ko runāt, pat ja satiktos. Viņš pat vairs neatceras ne manu dzimšanas dienu, ne vārda dienu. Gan jau ar laiku kļūs labāk. Pagaidām iešapās naktīs.

Es apzinos, ka man vairs nav draugu. Neviena paša. Un šoreiz pa īstam. Tas ir tik faking vientuļi, jo īpaši tāpēc, ka arī no ģimenes neviens nav draudzīgs. Esmu es. Viens pats. Aukstā pasaulē. Man nav faking neviena cilvēka ar kuru es tiktos, labi pavadītu laiku vai vismaz čatotu. Tas ir tik smacējoši un grūti izvilkt katru nākamo dienu. JO nav jau naviena, kas pamanītu manu pazušanu. Es varētu nebūt un neviens pat neieverotu. Jūtos kā vienīgais cilvēks visā pasaulē. Kāda jēga ir celties no rīta? Iet gulēt vakarā? Kāda jēga ir dzīvot? Elpot? Ēst? Pēdējās sarakstes visos soc tīklos ar "draugiem" ir vairāk nekā pusgadu vecas, no citiem pat pēdējās ziņas ir 2021. Tur vairs nav jēga censties ko glābt. Es esmu garlaicīgs. Man nav nekā kopīga ar nevienu. Esmu nolemts sapūt nebūtībā.