ludza - dzīve ir skaista

vāks, es jums teikšu. jo šorīt gāju uz darbu un domāju, bāc, cik labi. cik nenormāli kruta ir būt divdesmitpiecgadīgai nenormāli foršai, smukai un gudrai beibei. un kas vēl foršāk - būt 25gadīgai, nenormāli foršai, smukai, gudrai UN brīvai beibei. tas taču ir tas, par ko es visu bērnību sapņoju. es tā toreiz sapņoju, ka gribu torčīt projām no savām entajām māsām, apnicis gulēt divstāvu gultās, gribu savu dzīvokli, savu telpu, vispār visiem uzspļaut un dzīvot kā patīk. ja gribas, gulēt un grauzt sēmuškas dīvānā vai nemazgāt traukus dienām ilgi.

un ta vēl visi šitie nervu stiķi. bļeģ, nu nogurst tak cilvēks no šitām padarīšanām. visus šitos gadus kompleksot par savu izskatu, par visu, visu. galu galā, par to, ka es esmu viena.

un tad es šorīt tāda gāju - saulīte spīd, viss tik forši, tik forši, pamodos viena savā superplatajā un mīkstajā gultā, izgāzusies šķērsām, un domāju - ai, feini būt tādai jaunai, smukai un brīvai.

es droši vien tā neteiktu, ja apkārt pastāvīgi negrozītos kāds vīriešcilvēks. karoč, ir nenormāli forši būt jaunai, smukai un brīvai, ja zini, ka uz knipi, ja nu kādreiz sagribas, vari dabūt kādu vīriešcilvēku. karoč, ka esi brīva tikai aiz savas izvēles.

bet, ai, dzīve ir skaista.